Siltāka laika iestāšanās nenoliedzami uzlabo garastavokli. Īpaši pēc šādās ziemas (par kuru nesūdzos!). Taču, kas paveras uz ceļiem pēc atkušņa, neiepriecina...
Protams, tā nav jauna problēma - asas un dziļas bedres, "šķīstoši" lauku ceļi ir jau pavasara “rituāls”. Nav pat svarīgi pilsēta vai lauki!
Jau vēstījām, ka Rīgā, Maskavas ielā, kāda iedzīvotāja iemūžinājusi gluži vai baisu skatu, ar ko nākas sadzīvot vietējiem rīdziniekiem, kā noprotams, jau daudzus gadus - bedrains, ne bērnu ratiņiem, ne ratiņkrēslam neizbraucamas ietves.
Ja pilsētā tie ir apsaimniekotāja neizdarība vai daudzdzīvokļu namu pagalmos iedzīvotāji nespēj sadalīt, kuram pieder attiecīgās ietves un ceļi, lai par tiem rūpētos, patiesi skumdina, kādi ceļi ir ārpus pilsētām.
Lai arī sildītu ekonomiku, valdība turpina pludināt miljonus ceļu seguma atjaunošanai un ceļu būvei. Tāpat mēs, auto īpašnieki maksājam attiecīgo nodevu, bet kur nauda paliek?
Kopumā šogad autoceļu būvniecībā administratīvi teritoriālās reformas kontekstā investēs 91,9 miljonus eiro, pirms nedēļas informēja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā.
Pirms nedēļas arī gadījās būs Latgalē, pie Ciblas, teju pie Krievijas robežas. Protams, daudz pamestu ciemu un graustu, bet tāpat cilvēki dzīvo, daudzi nodarbojas ar lopkopību savam patēriņam un tāpat transportlīdzekļus izmanto, bet ceļi nav izbraucami, pat bailes tajos iestigt ar džipu. Tā vien var secināt, ka tālāk par Ludzu nav ieteicams braukt un savu auto lauzt.
Secinājums - šādi Latvijas reģioni nespēs attīstīties. Ja nav ceļu pa kuriem braukt, nevar domāt par darba vietu radīšanu un dzīvības atgūšanu Latvijas nomaļākajos reģionos.
