Beidzot paralēli vīrusa, ierobežojumu un vakcīnu peripētijām ir vēl kāds notikums, kuru apspriest pie pusdienu galda mājsaimniecības ietvaros, vai sazvanoties Zoom, jo būsim atklāti - nekas daudz jau dzīvē nenotiek, kad viss apkārt ciet. Un tad nāk Eirovīzija.
Jāteic, ka Eirovīzija laika gaitā kļuvusi par noteiktas auditorijas un nedaudz nostaļģisku sajūtu rosinošu izklaidi. Ja pati agrāk ar dedzīgu interesi skatījos gala koncertus un ar satraukumu pavēderē gaidīju rezultātus, tad tagad tai "pieslēdzos" vien tad, ja nav nekā labāka ko darīt, vai arī mūsu pretendents ir tik izcils, ka ir vērts paskatīties, kā veiksies, kā tas bija, piemēram, Aminatas gadījumā.
Bet Samanta Tīna ir no tām dziedātājām, kura uz Eirovīziju skatās kā uz lielu iespēju nevis balagānu un pieiet tam ļoti nopietni. Turklāt pagājušajā gadā konkursa atcelšana viņai bija sāpīga un tas ir saprotams, jo mērķis bija jau ar roku sasniedzams, kad to pandēmija aši izvilka no nagu galiem. Tomēr Samantai ir lemts uzstāties Eiropas priekšā un ar jaunu dziesmu, zīmīgu žestu un viedokļu šķēpiem viņa ir gatava parādīt, ko spēj.
Ja parasti Latvijas izvēlētās dziesmas Eirovīzijai tiek iedalītas "patīk"/ "nepatīk" kategorijās, tad šoreiz pavērsušies vērtību un tautas izvēles diskursi. Šoreiz ir pat tik tālu viss nonācis, ka mūziķis Kaspars Pudniks vietnē "manabalss.lv" ir iesniedzis iniciatīvu par to, lai Samanta Tīna šogad nepiedalītos Eirovīzijā. Un pie vainas nav dziesmas kvalitātes, bet gan "tradicionālās ģimeņu un latviešu kultūras vērtības".
Vai jūs zināt, kas šobrīd ir galvenā Eirovīzijas auditorija? Tieši tā - LGTB. Paskatījos ārzemnieku Eirovīzijas fanu reakcijas uz Samantas dziesmu un jāteic, ka šobrīd visas bija sajūsmas pilnas. Dziedātāja trāpījusi auditorijai, kura konkursā arī balsos. Protams, rezultātus nevar zināt un vai Samanta atbrauks ar uzvaru - šaubos. Vismaz, skatoties bukmeikeru paredzējumus, tā neizskatās.
Vai Marija Naumova pārstāvēja šīs te "vērtības", kad 2002. gadā uzvarēja konkursā? Viņa bija ģērbusies kā vīrietis, dejoja ar sievieti un izģērbās uz skatuves. Taču Marija uzvarēja, kļuva par mūsu lepnumu un mēs viņu sagaidījām ar ziediem un uzslavām. Nevis petīcijām. Taču, piemēram, gadā, kad mūsu latviskās vērtības šķiet visspilgtāk tika pārstāvētas ar Fomina un Kleina dziesmu latviešu valodā, nekur tālu netikām tāpat. Pat ne pāri pusfināla slieksnim.
Lai gan šāds konkurss ir sava veida valsts reprezentācija, tā ir arī izklaide ar savu auditoriju. Turklāt dodamies ar mērķi uzvarēt. Vienalga, vai tas ir sasniedzams. Es neieslīgšu apcerē par Samantas kroņa žestu, kas jau salīdzināts ar sātanismu. Neesmu šajā jautājumā speciāliste, bet Eirovīzijas auditorija (novērots internetā), noskatoties Samantas klipu, to uzreiz atkārto un nevis kulta dēļ, bet tāpēc, ka tas ir zīmīgs un uzreiz asociējas ar šo dziesmu. Un lielajā Eirovīzijas dziesmu putrā, manuprāt, tas nav maznozīmīgi.
Par to, ka dziesmu nav izvēlējusies tauta. No vienas puses jā - demokrātija pieprasa balsojumu, no otras - paskaties, ko dažreiz esam aizsūtījuši.Šķiet, ka mūsu Eirovīzijas ceļu labi atspoguļo komentāri pie video, kurā parādītas visas Latvijas Eirovīzijas dziesmas no 2000 līdz 2020. gadam. Divi šķita īpaši precīzi. Viens, ka Latvijai ir tikai divi varianti, kādu dziesmu sūtīt uz Eirovīziju - vai nu izcilu, vai pilnīgu draņķi. Otrs - Latvija ir kā students, no kura negaidīji izcilu sniegumu un tad tā pārsteidz, bet vēlāk sāk palikt slinka un gulēt uz lauriem.
Tā kā man absolūti nav nekādas izpratnes par mūzikas kvalitātēm bez tā paša "patīk"/"nepatīk", par Samantas dziesmu varu tikai pateikt, ka man tā šobrīd patīk labāk par "Still Breathing". Vai Samanta kļūs par Eirovīzijas karalieni - godīgi sakot, nezinu. Bet līdz šim viņa ir pierādījusi sevi, kā apzinīga un mērķtiecīga māksliniece, kura savas uzstāšanās un tēlu noslīpē līdz perfekcijai. Cerams, tā tas būs arī konkursā.
