Šonedēļ stājās spēkā jaunie tirdzniecības ierobežojumi. Tagad veikalos vienlaicīgi ielaiž mazāk pircējus nekā iepriekš, taču tagad mums ir mazliet plašākas iespējas iegādāties dažādas preces.
Tagad lielajos pārtikas veikalos varam iegādāties visu, ko vien mūsu sirds vēlas. Sākot no traukiem, beidzot ar siltāku ziemas apģērbu, kāds vien tas ir pieejams. Nav brīnums, ka cilvēki jau pirmdien, pirmajā dienā, kad varēja iegādāties mazliet vairāk nekā iepriekš tika atļauts, bariem steidzās uz lielajiem pārtikas veikaliem.
Katram ir savas vajadzības un nepieciešamība pēc konkrētām precēm, kuras iepriekš ilgā laika posmā nevarējām iegādāties.
Cilvēki aktīvi steidz komentēt esošo situāciju, kāda tagad tā izvēršas pie lieveikaliem. Visi stāv garās rindās, lai tikai varētu ieiet veikalā un iegādāties nepieciešamo. Kāds vien ir atnācis pēc pāris produktiem, citam ir sagatavots liels iepirkuma saraksts, bet visi ir vienādi. Visi stāv rindā un gaida, kad varēs tikt iekšā veikalā.
Un vai tā ir labāk? Mēs visi apzināmies, vismaz lielākā daļa, cerams apzinās, kāpēc ir dažādi ierobežojumi un, ka tikai tas spēs mūs kaut cik kontrolēt un ierobežot vīrusa izplatību. Tomēr šāda pulcēšanās pie veikaliem, manuprāt, neko labu nedara. Reti, kurš cenšas ievērot jau visiem sen zināmo - 2 metri. Distance un divi metri mūsu acīm paveras it visur, vai nu tu ieej veikalā un pamani zīmīti pie durvīm, vai skaties ziņu pārraides, vai pat aplūko jaunākos jaunumus sociālajos medijos, it visur mēs varam redzam - distance, 2 metri.
Es tikai par šīm lielajām rindām spēju spriest par sociālajos medijos esošajām bildēm. Šonedēļ cenšos izvairīties no lielajiem pārtikas veikaliem, lai kaut cik nogaidītu, kad pirmie steidzīgie visu būs iegādājušies, ar cerību, ka pēc laiciņa tas viss mazliet pierims.
Skatoties bildes un redzot cilvēkus stāvam garajās rindās pārņem mazliet tāda, kā dīvaina sajūta. Bet tā sajūta noteikti man nav tik spilgta, kā piemēram maniem vecvecākiem. Kas varbūt pašreizējo situāciju var mazliet pielīdzināt aizgājušajiem laikiem, kad nācās stāvēt garās rindās. Protams, tad bija citi laiki un cits iemesls tam, bet vai tagad stāvot garā, jo garā rindā, lai tikai tiktu iekšā veikala siltajās telpās tevi nepārņem tādas dīvainas sajūtas?
Arī lielie pārtikas veikali brīdināja pircējus, lai visi saģērbjas silti dodoties iepirkties, jo nav zināms, cik ilgi nāksies stāvēt ārā. Iepriekš to dzirdot, tas likās mazliet komiski, tomēr realitāte tik tiešām ir nepieciešams saģērbties silti.
Lai arī es šonedēļ cenšos vēl izvairīties no lielo pārtikas veikalu apmeklējuma, taču dodoties arī uz mazajām bodēm nākas stāvēt ārā un gaidīt, cerēt, ka kāds drīzumā parādīsies pie druvīm, lai vari skriet iekšā.
Cerams, ka arī visi cenšas godprātīgi ievērot noteikumus. Tomēr šonedēļ pieredzēju brīdi, kad tā godprātība mazliet piekliboja. Dodoties uz mazo pārtikas veikalu pārliecinājos, ka tā godīgā uzvedība ne visiem ir pa prātam.
Protams, ja pie veikala ieejas nav atrodams neviens tukšs iepirkuma groziņš, vai ratiņi cilvēki pacietīgi gaida, kad kāds atbrīvosies. Apsargi pilntiesīgi pilda pienākumus un nelaiž nevienu iekšā. Taču, kas notiek apkārt? Cilvēki nevis gaida ārpusē, aukstajā ziemas spelgonī, bet gan drūzmējās iekštelpās, lai pēc iespējas atrāk saņemtu savu groziņu. Un tad vai šādā situācijā, tie ierobežojumi kaut ko maina? Visi stāv vienkopus bariņā un gaida. Tik tuvu, ka izvairīties vienam no otra nav iespējams.
Varbūt brīžiem dažādi ierobežojumi liekas muļķīgi un, iespējams, nelietderīgi, taču tie visi ir jāievēro, jo tā saslimstība nemazinās. Vīruss visticamākais tuvākajā laikā nekur nepazudīs, mums ir jāmēģina ar to samierināties un pielāgoties, arī stāvot garajās rindās pie veikaliem.
