Ar Covid-19 pandēmiju sadzīvojam jau ilgu laiku. Ja precīzāk, tad pagājušajā nedēļā apritēja jau gads. Vari iedomāties, jau gadu mēs sadzīvojam, vismaz cenšamies sadzīvot ar šo visu, kas noris mums apkārt!
Man ir sajūta, ka tas nav tikai gads, bet, ka jau ir pagājis ilgāks laiks. Atceros to pirmo dienu, kad izziņoja, ka Latvijā ir konstatēts pirmais gadījums. Sākotnēji, kad par kaut kādu vīrusu tika runāts ap Jauno gadu, Ķīnā izplatās vīruss, lipīgs vīruss, kas var prasīt daudz upurus, tas nešķita nopietni, jo tas bija tik tālu no mums.
Man vismaz likās, kas tad tur, tas taču ir tik tālu, gan jau līdz mums tas neatnāks. Atnāca un kā vēl atnāca!
Brīdi, kad izziņoja pirmo Covid-19 gadījumu Latvijā, pārņēma tāda mazliet dīvaina sajūta, ka tomēr tas ir kaut kas nopietnāks nekā iepriekš šķita, ja jau ir pat nonācis līdz mūsu mazajai valstij.
Nemelošu, ka sākotnēji biju mazliet skeptiski noskaņota. Likās, ka tas viss ātri izzudīs, jo kā nekā, taču bija lieli plāni gan pavasarim, gan vasarai. Jāapmeklē dažādi pasākumi, notikumi, jāizbauda siltais laiks.
Tagad atskatoties uz to, ko iepriekš domāju, liekas mazliet smieklīgi. Atceros, ka ap Jauno gadu biju iegādājusies biļetes uz vērienīgu pārgājienu, kur plānoju piedalīties. Pārgājiens bija paredzēts maijā. Likās, kas tad tur, ir tikai marts gan jau līdz maijam viss būs beidzies. Es rūgti maldījos, viss, kas bija ieplānots atcēlās.
Šobrīd gribētos teikt, ka jau ikviens no mums ir kaut vai mazliet noguris no visa šī. Vairāk jau no pašiem ierobežojumiem. Es neesmu pret ierobežojumiem, saprotu kāpēc tie ir vajadzīgi un cenšos lielākā vai mazākā mērā tos visus izprast, lai gan ir daži, kas liekas visai muļķīgi, tomēr bez ierobežojumiem mēs "iebrauktu vēl lielākās auzās".
Tomēr par spīti tam, ka ierobežojumi vismaz daļēji palīdz samazināt saslimtību, lai arī lielākoties jaunākie dati nav iepriecinoši, tomēr kaut kādu labumu jau viņi sniedz. Taču viss, kas notiek apkārt ir dziļi atstājis iespaidu uz emocionālo pasauli.
Ik dienu arvien vairāk jūtu, cik ļoti man pietrūkst vienkāršas draugu vai ģimenes pasēdēšanas. Kaut vai aiziešana uz kafejnīcu. Iedzert kafiju un dzirdēt apkārt čalojam cilvēkus. Sapucēšanās un došanās uz teātri, koncertu. Tas lielais gaidīšanas brīdis, "taisīšanās", kleitas meklēšana un došanās uz balli. Ak, jā, zaļumballes, tās tik ļoti pietrūka šajā vasarā.
Visvairāk par visu man pietrūkst socializēšanās. Nav nozīmes - teātris, kino, koncerts, balle vai kafijas dzeršana kafejnīcā, man pietrūkst apkārt cilvēku.
Tas ir arī pierādījies dažādos pētījumos, ka ierobežojumi, distancešanās ļoti ietekmē cilvēku mentālo veselību. Tiek izjusta lielāka trauksme, bailes, komunikācijas trūkums tik tiešām ietekmē psihisko veselību. Nav nozīmes jauns vai vecs, ikvienam ir vajadzīga "dzīva" komunikācija nevis tikai cauri datora vai telefona ekrāniem.
Man nemaz nebija liels pārsteigums, ka jaunākie aptauju dati liecina, ka pandēmijas laikā ir pieaudzis alkohola patēriņš. Kaut kā jau cilvēki vēlas kompensēt to, kas pašlaik nav. Tomēr ir jāatcerās, ka viss ir jādara normas robežās, lai sekas pēc tam nebūtu lielas un nepatīkamas.
Lai arī, kā pašlaik gribētos visu to, kas tagad ir liegts, tomēr ir zināms tas, ka tas tik drīz mums netiks atpakaļ dots. Šonedēļ valdība lems par to, ko darīt tālāk, atvieglot kādus ierobežojumus, pastiprināt, to tikai laiks rādīts.
Bet līdz tam, novēlu gan sev, gan tev izturību, spēku un cerību tam, ka pēc kāda laika redzēsim spīdam kādu saulesstaru pie apvāršņa un zināsim, ka vēl mazliet atliek tikai paciesties. Tagad tik ļoti pietrūkst tās lietas, kuras iepriekš nemaz nenovērtējām, ka tādas mums ir sniegtas. Tomēr paciešamies, ceram uz to labāko un gaidām, kad katrs varēsim darīt to, kas pašlaik tik ļoti pietrūkst!
