Valdības uzrāviena 4x4 prioritātes 2025. gadam, “restarts”, birokrātijas mazināšana par 25% pagaidām Evikas Siliņas (“Jaunā vienotība”) Ministru kabinetā jau izpaudusies kā triju ministru nomaiņa. Esot pietaupīts vēl kāds gardumiņš. Taču sabiedrība no Latvijas politiķiem gaida ko vairāk nekā dažu ministru nomaiņu, tā gaida reālu atsvabināšanu no nevajadzīgas birokrātijas nastas un žņaugiem, tā gaida godīgāku, caurskatāmāku valsts pārvaldi.
Ceturtdien Saeimas sēdē jauno Evikas Siliņas valdības ministru apstiprināšana notika bez mazākās aizķeršanās. Kā tas tika jau iepriekš prognozēts. Īstenojās tas scenārijs, kurš paredz esošās koalīcijas turpmāku darbu tajā pašā ritmā un kapacitātē, lai ko teiktu dažādi oponenti.
Kas koalīcijai aiz ādas saistībā ar nodokļu celšanu vai necelšanu, par metodēm, kā iegūt naudu aizsardzībai, par Donaldu Trampu, Eiropas ekonomiku un citām aktualitātēm “nra.lv” saruna ar nule kā darbu Saeimā pametušo Jāni Reiru (“Jaunā vienotība”).
Pēc Evikas Siliņas (JV) lūguma atkāpties trīs valdības ministriem partijas cerēja uz sarunām ar premjeri, taču premjere sasirga, un cerības par valdības “uzrāvienu” iekārās gaisā. Briest vēl viena problēma: “Progresīvie” premjeres izbrāķētā Kaspara Briškena vietā sliecas virzīt nozari nepārzinošo Ati Švinku.
Lieliski atceros savu pirmo lidojumu ar pasažieru lidmašīnu. Sēdēju pie loga un, skatoties lejā uz balto mākoņu gubām, tās uztvēru gluži kā mīksta sniega kupenas. Šķita, ja gadījumā kas, tad maigi iekritīsim šajās mīkstajās kupenās. Tikai lidmašīnai sēžoties zemāk un lidojot cauri šiem it kā blīvajiem mākoņiem, kļuva skaidrs, cik maldīga ir šī optiskā ilūzija.
Latvijas politiskajā vidē pēdējās nedēļās notiek aktīva rosīšanās. “Valdību stādītāji” drudžaini spieto no vienas kafejnīcas, no viena biroja uz otru. Sarosījušies arī “īstie” valdību stādītāji, kuri publiskajā telpā seko Šarlam Morisam Taleirānam pierakstītajai atziņai – mēle ir dota, lai slēptu savus patiesos nodomus. Tāpēc viņu teiktajam var nepievērst tik lielu uzmanību. Daudz svarīgāka kļūst intonācija un akcenti.
Pagājusi tieši nedēļa, kopš Latvijas premjerministre Evika Siliņa kristīgi paziņoja, ka no katras valdību veidojošās partijas “vilka pasi” izsniedz vienam ministram – no “Jaunās vienotības” izglītības un zinātnes ministrei Andai Čakšai, no “Progresīvajiem” satiksmes ministram Kasparam Briškenam, bet no Zaļo un zemnieku savienības – labklājības ministram Uldim Augulim. Formālie iemesli katram atrasti savi, sākot no zemajiem sabiedrības novērtējuma reitingiem, beidzot ar neveiksmīgu darbu. Bet kādi ir patiesie iemesli šiem premjeres lēmumiem?
Ziņa, ka uz “Oskara” balvu pasniegšanas ceremoniju “Dolby Theater” zālē Losandželosā dosies arī Latvijas kultūras ministre Agnese Lāce, sabiedrībā raisīja visai pretrunīgas jūtas. Protams, ir milzīgs lepnums, ka šogad mūsu pašmāju animācijas filma “Straume” ir tikusi nominēta divās šīs prestižās balvas kategorijās un tai ir visas iespējas to arī iegūt. Vienlaikus rodas pamatots jautājums: kāda “Straumes” panākumiem saistība ar Lāci? Kāds ir viņas nopelns šajā patiešām grandiozajā sasniegumā?
Evikas Siliņas valdības “restarts” ieguvis jau gluži groteskas formas. Vispirms tika nosaukti trīs “sliktākie” vecās valdības ministri, kuri it kā “sliktā darba” dēļ bija jānomaina. Ja jānomaina, tad jānomaina, tikai izskanējušie uzvārdi nedod pārliecību, ka jaunie būs labāki. Tagad, kamēr rakstīju šīs rindas, pienāca kārtējā ziņa, kura vairs nepārsteidz. Viens no šiem nosauktajiem – Cēsu novada domas priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs – savu kandidatūru uz izglītības un zinātnes ministra vietu jau atsaucis.
Šobrīd politisko apskatnieku vidū valda reti sastopama vienprātība – Evikas Siliņas valdības spēju resurss ir izsmelts. Kā parasti tādos gadījumos mēdz būt, tie, uz kuriem šis vērtējums attiecas, to nekādi negrib atzīt. Situāciju viņi mēģina glābt ar ministru rotācijām un jauna (kārtējā) uzrāviena solījumiem. Vai tas ko līdzēs?
Ir teiciens – labāk šausmīgas beigas nekā šausmas bez gala. Daudziem Evikas Siliņas valdība šķiet tīrā katastrofa. Valdība, kas kuļas uz priekšu kā pa celmiem. Jo ātrāk tā beigtu pastāvēt, jo labāk. Nav ko mocīties.
“Esmu nākusi klajā ar valdības uzrāviena plānu,” tīmeklī nesen lepni ierakstīja premjere Evika Siliņa (JV). “Uzrāviens” sevī iekļāva trīs ministru – Kaspara Briškena (PRO), Andas Čakšas (JV) un Ulda Auguļa (ZZS) – padzīšanu. Nav vienprātības par to, ko nozīmē termins “uzrāviens”: vieni domā, ka tas ir saistīts ar kādas vainīgās personas uzraušanu zarā, citi savukārt nav tik radikāli un atceras Raimonda Vējoņa pirmo teikumu, stājoties Valsts prezidenta amatā: “Laikam no sākuma jāierauj.” Politologiem Jurim Rozenvaldam un Filipam Rajevskim lūdzām skaidrot Siliņas “uzrāviena” būtību.
Jaunā situācija pasaules politikā prasa spēju ātri, izlēmīgi un pareizi pieņemt valstiski tālejošus lēmumus. Ko mēs no šīm kvalitātēm redzam mūsu Latvijas politikā? Atbilde uz šo jautājumu katram no mums ir zināma. Tādēļ nolēmām palūkoties, kā Latvijas politiskās partijas organizē sev jauno kadru piesaisti. To skaidrojot, mēģinājām arī saprast, vai mūsu politisko partiju iekšienē ir jūtama vēlme meklēt un atrast jaunus līderus.
Par sabiedrības neuzticēšanos valsts varai un iespējamiem naudas avotiem, par valdības mīņāšanos uz vietas un valsts pārvaldes kosmētisko remontu, par robežu slēgšanu ar Krieviju un Baltkrieviju, par ASV prezidenta Trampa skandalozajiem izteicieniem un vēl par daudz ko citu – intervija ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču.
Aizvadītā nedēļa pagāja ārpolitikas zīmē. Iekšpolitiskās kaislības uz mirkli norima, lai tagad, kad visi aktīvie spēlētāji atkal ir mājās vienkopus, tās atsāktos ar jaunu sparu. Pirmdienas vakarā pēc visai aktīvām politiskā procesa dalībnieku diskusijām partiju birojos un koalīcijas sēdē valdības vadītāja Evika Siliņa nāca klajā ar paziņojumu, ka tikšot veikts valdības restarts.
Valdības nama aizkulisēs jau kādu laiku runā par valdības ministru maiņu. Bet tā nav gluži tehniska lieta: ja neprasmīgi paraus aiz vienas dzītiņas, var izirt viss adījums. Proti, var sagāzties visa valdība. Vai to vēlas kāds no koalīcijas dalībniekiem? Noteikti nevēlas. Bet reizēm daudz kas notiek pretēji karstām vēlmēm. Par to – saruna ar politologu Filipu Rajevski.
“Bargs sods!” – tīmeklī iesmej par Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas lēmumu Alekseju Rosļikovu (Stabilitātei) sodīt ar rakstisku brīdinājumu, politiķa izteikumus par nacionālajiem jautājumiem novērtējot kā uz etnisko šķelšanu vērstus. Atgādināsim par Rosļikova daiļrades pērli: “Kamēr jūs cepaties kā vistas, papētījām (..) statistiku! Rīgā dominējošā valoda ir krievu, tāpēc nav ko bojāt gaisu! Varat krāmēt koferus!” Pēc šā teksta tika ietagoti vairāku cilvēku vārdi: Liāna Langa, Elita Veidemane un Edvards Ratnieks, kā arī “Jaunā vienotība” un NA.
Kamēr viss ir kārtībā, tikmēr cilvēka un banku attiecības Latvijā ir pieklājīgā līmenī. Samērā labs un parocīgs serviss. Protams, vienmēr var būt labāk, bet kopumā – nav par ko sūdzēties. Viss mainās brīdī, kad kaut kas aiziet ne tā. Ja pēkšņi rodas kādi sarežģījumi, kāda nesaprotama transakcija vai kas tamlīdzīgs. Šajā brīdī starp banku un cilvēku parādās necaursitama siena.
Daudz ko var pārmest ASV prezidentam Donaldam Trampam, bet ne savu priekšvēlēšanu solījumu nepildīšanu. Ir sākta nelegālo migrantu ķerstīšana, un pat vairākas lidmašīnas ar šiem imigrantiem nogādātas Kolumbijā, Gvatemalā un citur. Iekavās piebildīsim: no 11 miljoniem. Ir apturēta ASV palīdzība pasaulei (izņemot Izraēlai un Ēģiptei) un faktiski likvidēta milzīga šīs palīdzības organizēšanas struktūra – USAID. Aizliegts federālajiem ierēdņiem jebkādā veidā norādīt savus vietniekvārdus (viņš/viņa). Ir izdarīti arī daudzi citi žesti, kuri ir nepārprotami tīkami Trampa vēlētājiem un apjūsmotājiem visā pasaulē.
Ikgadējās Saeimas ārpolitikas debates ir viena no mūsu parlamentārisma tradīcijām. Vairums tradīciju ar gadiem, zaudējot savu sākotnējo nozīmi, kļūst par parastu rituālu. Pēdējos gados, mainoties politiskajai situācijai pasaulē, šī rituālā tradīcija varēja piedzīvot būtisku transformāciju, atkal kļūstot par nozīmīgu Latvijas reālās politikas sastāvdaļu. Jautājums: vai tā tāda ir kļuvusi?
Latvijas Bankas (LB) prezidenta vēlēšanu procedūra kļuvusi par esošās Evikas Siliņas valdības “firmas zīmi”. Cirks – tas ir populārākais vārds, kā sabiedrība raksturo riņķa danci ap piektdien it kā panākto vienošanos par vienotu koalīcijas kandidātu – Santu Purgaili – un pirmdien paziņoto, ka “vienotajam kandidātam” koalīcijā balsu nepietiek.
Valdības koalīciju veidojošās partijas piektdien beidzot vienojās, ka Latvijas Bankas (LB) prezidenta amatā virzīs līdzšinējo LB prezidenta vietnieci Santu Purgaili.
