Valdību veidojošo partiju koalīcijai nāksies izšķirties par diezgan sūru jautājumu, ko var formulēt tā: “Laist valsts uzņēmumus uz privatizāciju vai nē?” Jau iezīmējas pretrunas valdošo partiju starpā, kas, iespējams, var novest pie lieliem strīdiem un plaisām Evikas Siliņas pašlaik vēl stabilajā valdības monolītā.
Portāls NRA jau rakstīja, ka Finanšu ministrija valdībai iesniegusi saskaņošanai “Informatīvo ziņojumu “Par priekšlikumiem kapitāla tirgus attīstībai un valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām, kas virzāmas sākotnējam publiskam piedāvājumam””, kas paredz daļēju pašlaik neprivatizējamo valsts uzņēmumu kotēšanu biržā.
Arvila Ašeradena (“Jaunā vienotība”) Finanšu ministrijas iniciatīva nav guvusi plašu atsaucību valdības koalīcijā, un Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), iepazinusies ar minēto informatīvo ziņojumu, skaidri pauda kategorisku nostāju pret valsts kapitālsabiedrību, tostarp AS “Latvijas valsts meži”, AS “Latvenergo”, AS “Sadales tīkls” un AS “Augstsprieguma tīkls”, privatizāciju un solīja bloķēt visus šādus valdībā iesniegtos priekšlikumus.
Saeimas deputāts, frakcijas "Jaunā vienotība" priekšsēdētāja vietnieks, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis intervijā “nra.lv” sacīja, ka investīciju piesaistes tēma ir valdības pienākumu lokā. “Jautājums ir par investīciju piesaisti, nevis privatizāciju,” uzskata Ainars Latkovskis.
Jautājām, vai šis jautājums var sabrucināt valdību?
“Es ceru, ka nē. Valdības koalīciju veido trīs partijas ar atšķirīgu ideoloģiju, taču tās visas nevar nesatraukt fakts, ka Latvija piesaista vismazāk investīciju Baltijā. Un ir jāmeklē veidi, kā investīcijas piesaistīt. Par to ir jādiskutē. Šis ir labs pamats diskusijām, kurās var tik pausti arī atšķirīgi viedokļi. Loģiski, ka, jo tuvāk būs Saeimas vēlēšanas, jo vairāk būs politisku diskusiju, jo katrs spēks iezīmēs savu pozīciju un uzsvērs kādus jautājumus, kas tam ir nozīmīgi. Ja ZZS ir paņēmusi šo jautājumu kā nākamo priekšvēlēšanu tēmu, to var saprast. Taču vienalga bez diskusijām uz priekšu netikt. Kā tas nākas, ja cilvēki runā par nepieciešamību piesaistīt lielas investīcijas, tajā pašā laikā nav gatavi darboties, lai lielas investīcijas piesaistītu?” jautā Ainars Latkovskis. Politiķis uzsvēra, ka nepieciešamība piesaistīt lielas ārvalstu investīcijas ir svarīga valsts drošībai.
“Mēs nepiekritīsim privatizēt tos uzņēmumus, uz kuriem bija liegums. Piemēram, “Latvenergo”, kur savulaik tika rīkots referendums. Tāpat arī par “Latvijas Valsts mežiem”. Tās ir mūsu “sarkanās līnijas”, pāri kurām mēs nekad neiesim un šādam priekšlikumam iztirgot valsts mantu nekad nepiekritīsim. Tikai referendumā var noteikt, ko darīt ar tiem,” intervijā nra.lv uzsvēra zemkopības ministrs Armands Krauze.
Par valdības stabilitāti zemkopības ministrs ir mierīgs: “Tā ir tikai Finanšu ministrijas ierosme. Jautājums ir par to, kur atrast naudu. Mums ir daudz citu priekšlikumu, kur naudu atrast. Piemēram, “Latvijas valsts mežos” pārauguši vai ciršanai gatavi ir apjomi 17 gadu apjomā. 12O miljoni kubikmetru vienkārši sapūst. Mums ir jāiet tajā virzienā, kur jāattīsta lauksaimniecība, kur jārod Latvijas uzņēmumiem jaunas attīstības iespējas. Bet nevis pārdot valsts stratēģiskus uzņēmumus. Tam mēs nepiekrītam,” sacīja zemkopības ministrs Armands Krauze.
“Tas parāda tikai to, ka valdības “Titāniks” grimst. Viņiem nav vairs kur ņemt naudu, viņiem jāparāda, ka ir nauda aizsardzībai, viņi nespēj samazināt izdevumus, viņi nevar atlaist “Jaunās vienotības” ierēdņus, kuri par viņiem vēl balso,” intervijā “nra.lv” pauda opozīcijas partijas “Latvija pirmajā vietā” līderis, Rīgas domes deputāts Ainārs Šlesers. “Tagad viņi ķersies klāt “Latvijas valsts mežiem”, “Latvenergo”. Savulaik tauta skaidri pateica, ka šo uzņēmumu nedrīkst privatizēt. Ja tagad valdība ķersies klāt šiem valsts uzņēmumiem, domāju, ka būs ļoti aktīva pretdarbība.
To pašu viņi runāja arī par “airBaltic” - ka to kotēs biržā un kur vēl ko piesaistīs. Tautas valodā sakot, viņi “aptaisījās”.
Tagad ķersies pie valsts uzņēmumiem. “Latvenergo” pēc būtības ir uzņēmums, kas iekasē nodokļus - uzliek tarifus, patērētāji pērk elektrību, un nodokļi tiek iekasēti valsts budžetā.
Šis nav veids, kā piesaistīt investīcijas, tas ir veids, kā aizlāpīt caurumu. Jo valdībai nav ideju, kā piesaistīt investīcijas, kā ģenerēt privāto biznesu un privāto partnerību. Šajā gadījumā tas ir pārdot vistu, kura dēj zelta olas,” pauda Ainārs Šlesers, kurš ir opozīcijā un lēmumus nepieņem.
Būtisks jautājums pašlaik ir par svaru kausiem valdošajā koalīcijā. Kurā pusē ir partija “Progresīvie”? Aizstāv “Jauno vienotību” vai ZZS? Aptaujājot šīs partijas politiķus, “nra.lv” radās iespaids, ka viņi vēl domā.
Virkni valsts uzņēmumu gadu desmitiem no privatizācijas ir sargājis likums - AS “Latvenergo”, VAS “Latvijas Pasts”, VAS “Starptautiskā lidosta “Rīga””, VAS “Latvijas dzelzceļš”, VAS “Latvijas gaisa satiksme” un AS “Latvijas valsts meži” un šo sabiedrību akcijas nedrīkst privatizēt vai atsavināt. Arī VAS “Latvijas Loto” un VAS "Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs" akcijas nedrīkst atsavināt. Tāpat ALTUM akcijas aizliegts ieķīlāt vai citādi apgrūtināt. Finanšu ministrija uzskata, ka šis regulējums jāmaina, daļu uzņēmuma akciju kotējot biržā, un tas izriet no saskaņošanai valdībā iesniegta dokumenta.
Uz to ir reaģējusi Ārlietu ministrija, kurai nav nekādu iebildumu, kā arī SIA “Ailo”, kas iesaka piedāvāt Latvijas juridiskām personām un privātpersonām pirkt “Latvijas valsts mežu” mežus, ja Latvijas juridiskām personām un privātpersonām jau ir īpašums netālu no pārdodamiem mežiem. Netālu nozīmē daži kilometri, lai nodrošinātu, ka meži tiks uzraudzīti un apsaimniekoti.
Ļoti neapmierināta ar topošo normatīvo aktu ir Latvijas Kokrūpniecības federācija (LKF), kas izsaka nopietnas bažas par informatīvajā ziņojumā pausto priekšlikumu līdz 2029. gadam atsavināt vismaz 10% valsts kapitālsabiedrību daļu publiskajā piedāvājumā, tostarp arī tām sabiedrībām, kurām šobrīd spēkā ir privatizācijas aizliegums. LKF kategoriski iebilst pret šādu soli attiecībā uz AS “Latvijas valsts meži”.
Šī tēma ir viena no politikas pamattēmām, kas jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ir bijusi svarīga un laiku pa laikam ir te aktualizējusies, te atkal noplakusi. Pēc tam, kad 95% padomju laika valsts uzņēmumu bija privatizēti vai izputējuši, valsts rīcībā palika virkne lielo, tostarp stratēģiski svarīgo uzņēmumu, kur tā laika “politikumam” radās jautājums, vai atdot privātās rokās arī tos. Pirms 25 gadiem - 2000. gada jūnijā - tika lemts par likumprojektu “Grozījumi Enerģētikas likumā”, kas nepieļautu VAS “Latvenergo” privatizāciju. Saeima vēlētāju iesniegto likumprojektu pieņēma bez satura grozījumiem, līdz ar to referendums nebija jārīko.
Pirms 15 gadiem bija kritisks brīdis, kad tolaik vēl šķietami un relatīvi draudzīgajā Latvijas un Krievijas attiecību gaismā varēja rasties situācija, ka Krievijas “Gazprom” iegūst lielu ietekmi “Latvenergo”. Tur latvju viedajiem pietika prāta šādu virzību apturēt.
Tagad ir cits laiks, jauni izaicinājumi un jaunas domas, ko ar valsts uzņēmumiem darīt, jo ir daudz vajadzību - budžets nepildās pēc plāna, ārvalstu investīciju ir par maz.
No vienas puses, valsts ir ļoti slikts kapitālsabiedrību pārvaldītājs, jo to vadītāji nav pratēji strādāt reālas konkurences apstākļos, un pārvaldība izvirst, saņemot milzīgas algas un strādājot švaki. No otras puses, valstij ir stratēģiski svarīgas jomas, kuras tai vajadzētu paturēt savā kontrolē, lai būtisku nozaru vadībā neieperinās ienaidnieks. Tāpat nekam neder, ja privātās rokās nonāk uzņēmums, kam ir monopolstāvoklis un kam nekas cits nav jādara, kā tikai jāslauc un jāgūst virspeļņa uz visu nodokļu maksātāju kopīgi radītas infrastruktūras rēķina.
Būtisks jautājums ir arī par valsts uzņēmumu kotēšanu biržā - vai tā ir privatizācija vai nav? Tas ir kā grupas “Very Cool People” dziesmā “Ne Nu Jā Ne Nu Nē”. Privātais neiegūst uzreiz visu akciju paketi, taču kapitāldaļas tam sāk piederēt. Un līdz ar to arī ietekme. Vienmēr pastāv bažas par slēptu privatizāciju, kad privātie akcionāri var izmantot kādas peripetijas uzņēmuma tālākajā attīstībā un izlobēt caur politisko un izpildvaru normatīvos aktus, kuru rezultātā uzņēmums nonāk privātās rokās.
Jautājums par politisko partiju labējumu vai kreisumu attiecībā pret valsts lomu ekonomikā laikam vairs nav aktuāls - tas mūsdienās vairs nav lakmusa papīrs, lai noteiktu partijas piederību kādam partiju spektra spārnam. Partijas mēdz rīkoties pilnīgi pretēji savam deklarētajam virzienam un mainīt kursu situatīvi.
