Laikā, kad, satumstot novembra debesīm, ļaudīs tomēr uzdzirkstī patriotisms un lepnums par savu valsti, nereti tiek salīdzināta mūsdienu Latvija ar to, kāda tā bija pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados pirms PSRS okupācijas. Daudzi to uztver kā labklājības laiku, lai gan turība ir visai relatīvs jēdziens, tāpat kā iespējas paust savu viedokli.
Tomēr laiks pirms Otrā pasaules kara ir ļoti interesants arī no dažādu statistikas datu viedokļa, piemēram, par valsts ārējo tirdzniecību, kura lielā mērā ir tā laika ekonomikas spogulis. Aizsteidzoties priekšā notikumiem, pilnīgi droši varam teikt, ka mūsdienu Latvijas eksports daudz vairāk asociējas ar modernu un konkurētspējīgu valsti, tādu, kas ir daudz noturīgāka pret varbūtējām ekonomikas krīzēm.
Lai arī, runājot par “vecās Latvijas” ekonomiku, ļoti daudz tiek runāts, piemēram, par tā laika Valsts elektrotehniskās fabrikas jeb plašāk pazīstamas kā VEF sasniegumiem, fotoaparātiem “Minox” un pat lidmašīnu būvi, patiesībā Latvija bija stipri agrāra valsts, rūpniecības pienesums valsts eksportā bija niecīgs un nospiedošs pārsvars uz ārvalstīm izvesto preču plūsmā bija lauksaimniecības un mežsaimniecības produktiem. Mūsdienās tas varētu nozīmēt ļoti labu dzīvi laikos, kad ekonomika atrodas savos augstākajos punktos un cenas biržas ir augstas, un ļoti spēcīgus “atkritienus”, kad tiek piedzīvotas krīzes. Un arī pašu lauksaimniecības produktu vajadzēts daudz vairāk nekā tobrīd, jo pretējā gadījumā pasaulē ievērojami pieaugušās dārdzības dēļ uzturēt valsti un tās iedzīvotājus nekādi neizdotos.
Centrālās statistikas pārvaldes rīcībā ir informācija par to, kāda bija Latvijas eksporta struktūra 1938. gadā, kad lielākā Latvijas eksporta prece bija sviests, veidojot 23,9% no eksporta kopējās vērtības. Otro un trešo vietu eksporta struktūrā ieņēma kokmateriāli - 14% eksporta kopējās vērtības veidoja dēļi un plankas, bet 10,5% - apaļkoki (baļķi, finierkluči, malka, papīrmalka utt.). Tāpat ļoti daudz - 8,9% eksporta kopvērtības - ārvalstīs tika pārdots finieris.
Faktiski apmēram trešdaļa eksporta bija atkarīga no meža un tā pārstrādes nozares, kas ir aptuveni divas reizes vairāk nekā mūsdienās, kad arī mežs tiek dēvēts par Latvijas “zaļo zeltu”. Tāpat ļoti liela nozīme eksportā bija liniem un cūkām - attiecīgi 7,7% un 7,3% no eksporta kopvērtības. Turklāt var teikt, ka eksportā apstrādātai produkcijai bija ļoti maza nozīme. Piemēram, linu diedziņu eksporta vērtība (2,4% no uz ārvalstīm izvesto preču kopējā apjoma) bija trīs reizes mazāka nekā pašiem liniem. Tātad faktiski var teikt, ka no ārējās tirdzniecības viedokļa Latvija bijusi izteikti agrāra valsts.
Ja runājam par Latvijas lielākajiem eksporta partneriem 20. gadsimta 30. gados, tad atsevišķas iezīmes ir diezgan līdzīgas mūsdienām. No tiem laikiem atšķiramies ar to, ka šobrīd Baltijas valstis ļoti daudz tirgojas savā starpā un patlaban Lietuvā un Igaunijā nonāk ap 30% no Latvijas preču kopējā eksporta.
Tolaik Baltijas ekonomiskā telpa nebija tik vienota un arī eksporta preces bija visai līdzīgas - lauksaimniecības produkti un koksne, līdz ar to arī eksports pamatā notika uz Rietumeiropas valstīm.
Trīsdesmitajos gados Latvijas eksportētās preces pamatā nonāca Lielbritānijā un Vācijā, turklāt var secināt, ka jo tuvāk karam, jo izteiktāka bija šo valstu nozīme Latvijas eksporta bilancē. Iespējams, šīs valstis kaut kādā mērā absorbēja tās preces, kas iepriekš tika izvestas uz PSRS. 1930. gadā Lielbritānijā nonāca 28,4%, Vācijā - 26,6%, bet PSRS 14,2% no Latvijas kopējā eksporta. Tomēr laika gaitā austrumu kaimiņvalsts proporcija strauji samazinājās. Zinātāji skaidro, ka sākotnēji lielais PSRS īpatsvars bija saistīts ar 1926. gadā pie varas nākušās Marģera Skujenieka sociāldemokrātiskās valdības bruģētajām ekonomiskajām attiecībām ar PSRS. Šajā ziņā, iespējams, varam vilkt atsevišķas paralēles ar šā gadsimta Rietumeiropas, piemēram, Vācijas un Francijas, sociālistiskas ievirzes politisko spēku simpātijām pret mūsdienu Krieviju.
Atgriežoties pie trīsdesmito gadu Latvijas - kā zināms, tas bija visai trauksmains laiks gan Latvijas, gan citu valstu politikā, un ekonomiskās attiecības ar tā laika PSRS strauji saruka. 1938. gadā kaimiņvalstī nonāca vairs 3,4% Latvijas kopējā eksporta. Tajā pašā laikā Lielbritānijas īpatsvars bija palielinājies līdz 41,9%, bet Vācijas - līdz 33,5%.
Mūsdienās ārējās tirdzniecības partneru īpatsvars ir daudz diversificētāks. Piemēram, septembrī Latvijas lielākais eksporta partneris ar 18,6% eksporta struktūrā bija Lietuva. Seko Igaunija (9,8%), Vācija (6,4%), Nīderlande (6%), Zviedrija (5,5%), Krievija (4,9%) un Apvienotā Karaliste ar 4,6%.
Runājot par pašreizējo Latvijas tautsaimniecību, nereti tiek minēts, ka ražošana mums ir iznīcināta un “visi grib tikai tirgoties”, kā arī to, ka spējam “vilkt dzīvību” tāpēc, ka notrallinām Eiropas Savienības fondu naudu. Patiesībā gan ir tā, ka ES fondi ekonomisko izaugsmi nevis nodrošina, bet tikai to paātrina. Tāpat arī uzskati par to, ka pēdējā rūpniecība, kas vēl bija palikusi, savu dzīvi beidza 2014. gadā, kad Krievija piemēroja sankcijas ES valstu pārtikas produktiem, kā minimums, ir ļoti tālu no realitātes. Par to, kāda ir Latvijas ekonomikas seja šodien, zināmā mērā varētu liecināt fakts, ka, iegādājoties jaunu automašīnu, ir visai liela iespēja, ka kāda vai pat vairākas tās detaļas ir ražotas Latvijā. Tāpat nevar aizmirst, arī tā dēvēto intelektuālo - ērtos biroja krēslos radīto - pakalpojumu eksportu. Koksne un tās izstrādājumi gan ir Latvijas lielākā preču eksporta grupa (septembrī 15,2% no kopējās eksporta vērtības), taču šeit vairs nerunājam par knapi apstrādātiem dēļiem, bet arī produktiem ar augstu pievienoto vērtību.
Latvijas eksporta statistikā, rēķinot naudas izteiksmē, šobrīd otro vietu (ar 13%) ieņem nafta un tās produkti, kuru eksporta vērtība ir liela, jo arī cenas šobrīd ir augstas, un tas būtībā faktiski ir nevis Latvijas preču eksports, bet reeksports. Tāpat arī graudiem (septembrī 11,3%) ir liela nozīme. Taču tālāk trīs lielākās preču eksporta grupas ir saistītas ar mašīnbūvi - elektroierīces un elektroiekārtas veidoja 8,5% no kopējā septembra eksporta, mehānismi un mehāniskās ierīces - 4,9%, bet sauszemes transporta līdzekļi, to daļas - 3,6%. Ja mēs salīdzinātu pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu eksporta struktūru ar to, kas ir pašlaik, un mēģinātu to ekstrapolēt uz valsts ekonomiku, tad var teikt, ka no labklājības viedokļa mūsdienu ekonomika ir nesalīdzināmi pārāka par to, kāda bija izslavētajos Ulmaņlaikos. Taču, protams, ir pilnīgi cits laikmets un globālā situācija.
