Lai arī Latvija un pārējās Baltijas valstis ir praktiski atslēgušās no Krievijas energoresursiem, to pavisam nesteidz darīt vairākas Eiropas Savienības valstis. Visu nosaka nauda – kādēļ gan tām būtu jāsteidz atteikties no lētās energobarotnes? “Deutsche Welle” (DW) žurnālists Tims Goslings apkopojis pēdējās tendences Eiropas valstu gribēšanā saraut saites ar cenu ziņā izdevīgajiem Krievijas piedāvājumiem.
Kā zināms, Eiropas Savienība plāno atteikties no Krievijas ogļūdeņražiem līdz 2027. gadam. Tomēr dažas Centrālās un arī Austrumeiropas valstis, šķiet, nesteidzas meklēt jaunus piegādātājus. Kā raksta DW, neskatoties uz ES sankcijām pret Krieviju, kas tika ieviestas, reaģējot uz tās pilna mēroga iebrukumu Ukrainā 2022. gada februārī, Krievijas nafta turpina plūst uz Eiropu. Dažādi publiskotie aprēķini liecina, ka 2024. gada oktobra vidū Krievijas ekonomika no fosilā kurināmā eksporta saņēma ap 4,47 miljardiem eiro nedēļā, no kuriem aptuveni 350 miljonus nodrošināja ES valstis. Lai gan Krievijas gāzes imports ir ievērojami mazāks par 150 miljardiem kubikmetru, kas tika reģistrēts 2021. gadā, gāzes iepirkumi atkal sāka pieaugt kopš 2023. gada beigām. ES enerģētikas komisāre Kadri Simsone nesen par šo situāciju pauda “dziļas bažas”. Viņa oktobra vidū ES Enerģētikas padomes sēdē paziņoja: “Mums jābūt modriem, lai tas nekļūtu par pastāvīgu tendenci.” Tomēr dažas ES dalībvalstis pat nemēģina samazināt savu atkarību no Krievijas fosilā kurināmā.
Centrāleiropā atkarība no Krievijas energoresursiem tradicionāli ir liela — līdz pat 80% gāzes piegāžu uz tādām valstīm kā Austrija, Ungārija un Slovākija. Tās joprojām ir atkarīgas no Krievijas. Piegādātāja maiņa bieži nozīmē sarežģījumus ar esošo ilgtermiņa līgumu anulēšanu un parasti arī izdevumu pieaugumu. Turklāt tas attiecas ne tikai uz gāzi. Piemēram, Čehija galvenokārt ir spējusi pāriet uz sašķidrinātās dabasgāzes (SDG) iepirkumiem caur Nīderlandi un Vāciju, taču atteikšanās no Krievijas naftas joprojām ir grūts uzdevums Prāgai. Simsone norāda, ka Brisele sāk zaudēt pacietību. “Mums jāatceras,” viņa uzsvēra, “ka sadarbības ar Krieviju cena tiek mērīta ne tikai ar gāzes izmaksām, bet arī ar dzīvībām, kas zaudētas Ukrainā.” Ungārija ne soli no Krievijas gāzes Kā norāda DW, Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns, šķiet, cenšas vēl vairāk nostiprināt valsts enerģētisko atkarību no Krievijas. Palielinot Krievijas gāzes iepirkumu apjomus pēc iebrukuma Ukrainā, Budapešta apspriež iespēju turpināt piegādes apjomu palielināšanu, par ko nesen paziņoja ārlietu ministrs Pēters Sijārto. Viņš arī norādīja, ka valstij “nav citas izvēles” kā paļauties uz Krievijas naftu. Pirms pusotra gada ES deva Ungārijai, Čehijai un Slovākijai pagaidu izņēmumus no Krievijas naftas importa aizlieguma, lai dotu tām laiku atrast alternatīvas. Taču Budapešta atsakās apsvērt diversifikācijas iespējas. Šāda politika izskatās pēc Orbānam raksturīgās pieejas uzturēt attiecības ar ES un NATO ģeopolitiskajiem pretiniekiem, vienlaikus kavējot palīdzību Ukrainai.
Šobrīd valstīm, kuras turas pie šāda politiskā kursa, ir radušās nopietnas problēmas. Vienu no diviem atlikušajiem maršrutiem, pa kuriem Krievijas gāze nokļūst ES, pārvalda Ukraina. 2023. gadā pa šo maršrutu tika piegādāti 15 miljardi kubikmetru gāzes no kopumā 25 miljardiem kubikmetru Krievijas gāzes, kas nonāca ES pagājušajā gadā. Taču decembrī līgums ar “Gazprom” beidzas, un Kijeva plāno pārtraukt piegādes.
Kā skaidro DW, visticamāk, Ungārija, kurai Krievijas gāze pārsvarā tiek piegādāta caur “Turcijas plūsmu” pāri Melnajai jūrai, necietīs no Ukrainas tranzīta pārtraukšanas. Tomēr Slovākijai un Austrijai būs jāmeklē risinājumi. Šīs valstis, ja rodas gāzes trūkums, varēs izmantot ES rezerves no gāzes krātuvēm, kuras, pēc Briseles datiem, ir aizpildītas par 95%. Turklāt Slovākija un Austrija varēs vienoties par papildu piegādēm. Tagad Norvēģija ir lielākais gāzes piegādātājs ES, un attīstītā infrastruktūra ļaus piegādāt SDG no ASV un Ziemeļāfrikas caur termināļiem Vācijā, Polijā un Itālijā. “Mērķis pilnībā pārtraukt Krievijas energoresursu importu ir pilnībā sasniedzams,” DW intervijā norādīja Mārtiņš Jirušeks, ģeopolitikas un enerģētiskās drošības eksperts no Masarika universitātes Čehijā.
Pēc sešu mēnešu pārtraukuma Ungārijas ES Padomes prezidentūras laikā Brisele nākamgad varētu pastiprināt spiedienu uz tām dalībvalstīm, kuras nesteidzas atteikties no Krievijas fosilā kurināmā, raksta DW. ES enerģētikas komisāre Kadri Simsone norādīja uz Briseles neapmierinātību ar valstīm, kuras kavējas ar pāreju pie jauniem piegādātājiem, it īpaši Ungāriju: “Ja ES dalībvalstis turpina importēt Krievijas gāzi, pārsniedzot līgumos noteiktās saistības, vai cenšas noslēgt jaunus līgumus, es gribu teikt, ka tā nav nepieciešamība. Tas ir politisks lēmums, turklāt bīstams.”
