Tieši pirms Ziemassvētku brīvdienām, šā gada 21. decembrī, beigsies pašreizējā Latvijas Bankas prezidenta pilnvaras. Esošais prezidents Mārtiņš Kazāks ir publiski izteicis gatavību darbu turpināt arī nākamajā termiņā, taču politiskajā vidē vienprātības par viņa vēlamību šajā amatā nav.
Vēsturiski Latvijas Bankas prezidenti ir bijuši ar salīdzinoši augstiem sabiedrības uzticības reitingiem. Cik pelnīti, tas jau ir cits jautājums. Pirmais “īstais” Latvijas Bankas prezidents Einārs Repše (pirms viņa bija divi tehniski, īslaicīgi prezidenti), jau esot amatā, ieguva mazliet noslēpumaina “marsieša”, kas dzīvo ziloņkaula tornī, reputāciju, bet vienlaikus skaitījās “stiprā” lata “tēvs”.
Kaut arī no ekonomiskā aspekta šis “stiprais” lats Latvijai neko īpaši nedeva, pēc 1991.-1993. gada hiperinflācijas Repše kā nacionālās valūtas stabilizētājs kļuva ļoti populārs. Par kādu cenu šī valūta tika stabilizēta, maz kuru interesēja. Repšes pēctecis Ilmārs Rimšēvičs turpināja to pašu kursu, kura kulminācijas punkts bija nelokāms atbalsts Valda Dombrovska 2009.-2011. gada krīzes pārvarēšanas plānam ar “iekšējo” devalvāciju un budžeta “konsolidāciju”. Arī šis visai apšaubāmais “veiksmes stāsts” abu krīzes “menedžeru” reitingus tikai cēla.
Rimšēvičs kā nepārspējams PR guru (visu veidu Stendzenieki viņam var tikai alu pienest) tika pārvēlēts četras reizes. Tikai jau pilnīga pieļaujamības robežu zaudēšana, tikpat kā neslēpta “čupošanās” ar dažādiem šaubīgiem personāžiem un pret viņu uzsākta kriminālvajāšana atņēma Rimšēvičam politisko atbalstu un noveda līdz pat notiesājošiem tiesu spriedumiem.
2019. gadā Latvijas Banka beidzot tika no Rimšēviča vaļā (pats viņš nekādi negribēja labprātīgi iet prom), un viņa vietā ievēlēja Latvijas Bankas padomes locekli, bijušo “Hansa”/”Swedbank” galveno ekonomistu Mārtiņu Kazāku. Kazāks Latvijas finanšu sistēmā bija visiem sen un labi pazīstams kā kompetents, godprātīgs finansists/profesionālis ar lāga cilvēka reputāciju. Bija grūti atrast kaut niecīgāko pamatojumu, kāpēc balsot pret viņu.
Taču pēdējā laikā arvien biežāk izskan balsis, ka Kazāka vietā būtu jāvirza kāds cits. Publiski pirmais izskanēja finanšu ministra Arvila Ašeradena vārds. Jau 2023. gada vasarā, kad krita Krišjāņa Kariņa valdība un gaisā virmoja runas par to, kurš ieņems viņa vietu, “Vienotības” valdes priekšsēdētāja Ašeradena nevirzīšana par premjeru ļāva izteikt minējumus, ka viņš pakāpjas sāņus, lai iesēstos LB prezidenta krēslā pēc Kazāka termiņa beigām.
Jāsaka, ka pirms gada Ašeradena iespējamās pretenzijas uz LB prezidenta amatu šķita, teiksim tā, pārāk ambiciozas. Atbilstoši agrākajai Latvijas praksei šajā amatā netika virzītas politiskas figūras, jo skaitījās, ka tas neglīti izskatīsies un pat varot iedragāt Latvijas finanšu reputāciju. Taču tagad, kad mums vairs nav savas nacionālās valūtas, kad esam veikuši tādu banku sistēmas “kapitālo remontu”, ka pat par 50 eiro pārskaitījumu var rasties pretenzijas, šis reputācijas jautājums atbīdās otrajā plānā.
Turklāt politiskajā šķirā ir nākusi apskaidrība, ka vairs nav īpašas vajadzības turpināt tā dēvēto demokrātisko rituālu “kargo kultu” un politiskās pieļaujamības robežas var tikt būtiski paplašinātas. No šī aspekta raugoties, Ašeradena kandidatūra tik nepieņemama vairs neizskatījās.
Taču, lai virzītu kādu citu, vispirms ir daudzmaz loģiski jāpamato, kāpēc neder vecais. Ko tādu nogrēkojies Kazāks, ka viņa vietā jāvirza cits?
Ar to, ka LB prezidenta amats ir ne vien prestižs, bet arī visai ienesīgs, tātad daudzu iekārots, nepietiek. Īpaši, ja nav līdz galam atmirušas jau minētās demokrātijas “kargo kulta” tradīcijas. Vēl jau publiskajā telpā pastāv pieprasījums pēc ticama pamatojuma. Kaut vai iekšējai lietošanai.
“Vienotībai” ir ļoti nopietnas pretenzijas pret Kazāku. “Vienotība” ir Latvijā vadošais politiskais spēks kopš 2009. gada. Lai ko katrs teiktu, lai kādus statistikas rādītājus vilku laukā un rādītu publikai, kopējais viedoklis ir: Latvija arvien vairāk atpaliek no kaimiņiem. Kā teica bijušais Latvijas prezidents Egils Levits: “Ir jāaptur atpakaļslīdēšana.” Jau divus ceturkšņus pēc kārtas Latvijas ekonomikā vērojama lejupslīde un valsts ekonomiskā situācija nevieš optimismu.
Neviens par neizdošanos negrib vainot sevi. Daudz labāk, ja var atrast kādu citu, kuram uzvelt vainu. “Vienotība” par tādu ekonomisko neveiksmju grēkāzi ir atradusi LB prezidentu. Kur slēpjas viņa “noziegums”?
Ekonomiskajās domnīcās ir izkristalizējusies ideja, ka Latvijas ekonomisko problēmu pamata cēlonis ir nepietiekamā banku kreditēšana. Bankas kreditē ārkārtīgi kūtri, ar neizdevīgiem nosacījumiem, tikai ar labu nodrošinājumu. Savukārt LB prezidents, kura pārraudzībā ir Latvijas banku sektors, pie tā ir vainīgs. Viņš nespējot piespiest/sarunāt/vienoties ar bankām, lai tās atvieglotu kreditēšanas nosacījumus un vairāk naudas iepludinātu Latvijas tautsaimniecībā. Sadzīviskā valodā runājot: Kazāks ir pārāk mīksts. Nemāk viņš ar “zviedru bosiem” runāt no spēka pozīcijām. Nespēj no sevis izspiest ārā “iedzimto” paklausīga bankas klerka garu.
Šeit ir pilnīgi nebūtiski, vai un cik šie pieņēmumi atbilst vai neatbilst patiesībai. Tāda ir šī leģenda, uz kuras pamata tiek balstīts stāsts par Kazāka nepieciešamo nomaiņu. Taču šim stāstam ir divi būtiski trūkumi.
Pirmais, mazāk svarīgais: šo stāstu nav tik viegli publiski pasniegt. Šis stāsts nav pārāk labskanīgs. Tāds paprasts, bet vēl jau gribas, lai politiskās iniciatīvas izskatītos labi arī no augstākā morālā pauguriņa virsotnes. Tas, ka tu neesi pietiekami spēcīgs vecis, lai uzsistu dūri galdā un liktu bankām vairāk kreditēt, nav nekāds mīnuss pasaulē, kur notiek cīņa pret toksisko maskulīnismu.
Otrs, daudz nopietnāks trūkums ir tīri politisks. Labi, “Vienotības” prestižs cieš no Latvijas ekonomiskās stagnācijas, bet citu politisko spēku uzdevums jau nav palīdzēt “Vienotībai” ar šo problēmu tikt galā. Drīzāk otrādi. Tiem izdevīga “Vienotības” politiskā mocīšanās.
Ja nu tomēr šie citi spēki vispārīga labuma dēļ varētu piekrist LB prezidenta nomaiņai, tad kāpēc tik iekārojamu kumosu atdot “Vienotībai”? Jums jau ir premjera amats, faktiski ne tikai Rīgas pils, bet arī Rīgas pilsētas atslēgas. Eirokomisārs Briselē. Vai Latvijas Bankas naudas seifu šifru pārzināšana nebūtu tā kā drusku par daudz?
Vēl nesen, kad Latvijas politikā vēl valdīja jau pieminētais demokrātijas “kargo kults”, “Vienotības” pārāk daudzo amatu arguments šķistu vairāk nekā pārliecinošs. Tagad, kad vecie, nerakstītie likumi vairs nešķiet saistoši, “Vienotība” šo amatu tikpat kā jau sev iedalījusi. Taču “kargo kults” ir viena lieta. To var atmest kā lieku, savu laiku nokalpojušu reliktu, bet dabīgos “džungļu likumus” jau neviens nav atcēlis.
Atbilstoši šiem “dabīgajiem” likumiem jebkurš amats jāizrauj ar zobiem un nagiem. To iegūst spēcīgākais. Koalīcijai Saeimā ir knapi pāri 50 balsīm. Katrā nopietnākā balsojumā uz Saeimu jāved visi saslimušie koalīcijas deputāti, viņi jāatsauc no komandējumiem un atvaļinājumiem. Lai koalīcijas partneri nobalsotu par nosacīto Jāni Reiru kā LB prezidentu, viņiem pretī jādod ne mazāk iespaidīgi amati, kādu Latvijas iekārojamāko amatu sarakstā nemaz nav tik daudz.
Lai arī Reiru nosaucu par nosacīto LB prezidentu, šobrīd viņš ir viens no reālākajiem pretendentiem uz šo amatu. Atvērts paliek jautājums: ko “Vienotība” var dot pretī?
Cilvēku prāti ir iekārtoti samērā vienkārši. Kas devis labus rezultātus kādreiz, tiek atkārtots nākamreiz. Vēl un vēlreiz. Panākumu gūšanas pieredze tiek aprobēta un atkārtota.
“Vienotība” pirms pusotra gada izspēlēja tai ļoti sekmīgu politisko kombināciju. Lai arī pēc senas, nerakstītas vienošanās tai nepienācās valsts prezidenta amats (tā jau bija ieguvusi premjerministra krēslu), “Vienotība”, piedāvājot vietu valdībā tā brīža opozīcijas partijām, nodrošināja nepieciešamo balsu skaitu savam prezidenta amata kandidātam - Edgaram Rinkēvičam.
Šīs politiskās pieredzes gaismā jau nedaudz citādāk izgaismojas Reira izteikumi par iespējamo koalīcijas paplašināšanu ar “Apvienoto sarakstu”. Lai kā Vecrīgas kafejnīcu mūžīgie valdību stādītāji kombinētu, šajā Saeimas salikumā bez “Vienotības” valdību izveidot nevar. Līdz ar to galvenā ēsma, ko “Vienotība” var likt uz āķa, ir vieta valdībā un nepārprotams solījums nevienu ministru nemainīt bez paša partijas akcepta. Tā ka skatīsim - vai “Vienotībai” izdosies atkārtot veco kombināciju?
