Statistikas dati liecina, ka strādājošo algas turpina samērā strauji augt, neraugoties uz valsts ekonomikas lejupslīdi, tomēr iepriecinošs ir tikai algu pieauguma temps, nevis faktiskais apmērs, ko vairums strādājošo reāli saņem. Tāpat ir pamats bažām, ka straujais kāpums drīz beigsies, jo tam trūkst ekonomiskā pamatojuma.
Iepriekš lielā inflācija, kas kāpinājusi daudzu nozaru uzņēmumu peļņu, ļāvusi kāpināt algas privātā sektorā strādājošajiem. Augstā inflācija bijusi labvēlīga nodokļu ieņēmumu pieaugumam, kāpinot arī sabiedriskajā sektorā strādājošo algas. Tomēr visai drīz šī izmaiņu dinamika var kļūt darba ņēmējiem daudz nelabvēlīgāka, jo ekonomika aizvien vairāk stūrē deflācijas virzienā, un tas nozīmē, ka trūks naudas arī darba samaksas pieaugumam.
Pagaidām dati par strādājošu iedzīvotāju vidējo labklājības pieaugumu ir samērā iepriecinoši. Tomēr šis iepriecinājums ir vien saistāms ar kopējo pieauguma dinamiku, nevis reālo nopelnīto algu eiro izteiksmē. Vidēji viena strādājošā bruto alga šā gada trešajā ceturksnī ir sasniegusi 1549 eiro, par 164 eiro jeb 11,8% vairāk nekā atbilstošā laika periodā gadu iepriekš, liecina jaunākie Centrālās statistikas pārvaldes dati. Tikmēr vidējā alga “uz rokas” bija 1126 eiro jeb 11% vairāk nekā gadu iepriekš. Jau šāds algas apmērs, ņemot vērā pašreizējo dzīves dārdzību, maigi izsakoties, nav uzskatāms par sevišķi augstu, drīzāk gan pretēji. Taču vēl skaudrāka aina paveras, ja aplūkojam to, cik saņem tā dēvētais tipveida strādājošais, jeb darba samaksas mediānu. Bruto algas mediāna trešajā ceturksnī bija 1250 eiro, bet pēc nodokļu nomaksas tie bija vairs tikai 932 eiro. Likumsakarīgi, ka iedzīvotājs ar šādu darba samaksu cīnās par izdzīvošanu un nevar sniegt būtisku artavu valsts ekonomiskās izaugsmes kāpināšanā uz pieaugoša patēriņa rēķina un vēl jo mazāk iesaistīties mājokļu tirgū, uz kuru arī tiek liktas cerības kā valsts ekonomikas aktivizēšanas mehānismu. Ja vēl tam visam piepluso ievērojami pieaugušās procentu likmes, tad arī strādājošais, kas saņem kaut ko vidēju starp mediānas un vidējo darba algu vai pat pēdējo no minētajām, arī dzīvo no algas līdz algai. Taču tas nav šķērslis darba sludinājumiem par mēneša bruto algu 800 vai 1000 eiro. Likumsakarīgi, ka šādi sludinājumi no interneta vietnēm tik ātri nepazūd, jo trūkst kādu, kas būtu gatavi par šādu atalgojumu strādāt. To saprot arī daļa darba devēju, un tas arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ līdz šim ļoti zemās algas, rēķinot absolūtā eiro izteiksmē, piedzīvo gadiem ilgu dviciparu procentos mērāmu kāpumu. Turklāt labā ziņa ir tā, ka arī darba devēju biznesi aizvien vairāk kļūst tādi, kuri var atļauties maksāt lielākas algas, jo arī pats bizness izceļas ar augstāku radīto vērtību.
Dati, kas salāgo vidējās algas un inflācijas izmaiņas, vismaz kopumā pagaidām ir labvēlīgi strādājošajiem. Vidējā reālā mēneša neto alga šā gada trešajā ceturksnī salīdzinājumā ar pagājušā gada trešo ceturksni ir pieaugusi par 5,7%. Teorētiski tam vajadzētu nozīmēt, ka vidējās “uz rokas” saņemtās algas pirktspēja gada laikā ir pieaugusi šādā pašā apmērā. Tomēr šeit ir jāņem vērā būtiska nianse, proti, arī strādājošu iedzīvotāju patēriņa grozs var būtiski atšķirties, līdz ar to labklājības izmaiņas var atšķirties no vidējā patēriņa cenu indeksa un vidējām darba samaksas izmaiņām. Iedzīvotājiem, kas saņem mazākas algas, vairāk savas budžeta naudas ir jānovirza tādām primārām lietām kā pārtikai vai komunālajiem maksājumiem, kas augstas inflācijas apstākļos tradicionāli sadārdzinās straujāk nekā citas preces vai pakalpojumi. Attiecībā uz pēdējiem tiek ziņots, ka lētāku enerģētisko resursu ietekmē tarifi kopumā kļuvuši mazāki. Taču ir vēl kāds ne mazāk svarīgs faktors, ja tiktu rēķinātas izmaiņas nevis gada vai divu gadu griezumā, tad komunālo tarifu sadārdzinājums ir lielāks nekā vidējās vai neto darba samaksas kāpums, un tādējādi šajā segmentā iedzīvotāju pirktspēja samazinās. Līdz ar to no kopējās datu ainas var nonākt pie secinājuma, ka divu gadu periodā zemo algu saņēmēju pirktspēja pat kritusies, kamēr tie, kam lielākas algas, šobrīd varbūt var atļauties vairāk. Taču, raugoties kopumā, labā ziņa ir tā, ka strādājošo labklājības lejupslīde ir apstājusies un īstermiņa tendence ir pozitīva gan lielākajai daļai turīgo, gan tiem, kas knapi savelk kopā galus. Proti, situācija vairs nekļūst sliktāka, bet aizvien lielākai strādājošo daļai pat sāk uzlaboties. Tiesa gan, te jānorāda arī uz sliktām ziņām. Algu pieauguma tempi pamazām sāks kļūt aizvien lēnāki, jo ekonomikā ir iestājusies lai arī neliela, taču tomēr lejupslīde, un šai tendencei drīzumā jau varētu būt globāls raksturs. Sarūkot pieprasījumam ekonomikā, mazinās arī naudas aprite, līdz ar to kļūst aizvien grūtāk atrast līdzekļus, lai algas palielinātu. Tiesa gan, vairumam strādājošo pirktspēja no tā varētu nesamazināties, jo tautsaimniecība aizvien izteiktāk dodas deflācijas virzienā, kas nozīmē, ka visai drīz kopējais cenu līmenis Latvijā varētu pat nedaudz samazināties. Tipveida Latvijas iedzīvotājam tas var nozīmēt, ka viņš pēc pusgada ar saviem ienākumiem varēs nopirkt tikpat daudz vai mazliet vairāk nekā šobrīd.
Iepriekš pieminētā deflācija ir ekonomiskās situācijas spogulis un norāda uz kopējā pieprasījuma mazināšanos, kas var negatīvi ietekmēt gan privātajā, gan valsts sektorā strādājošos, jo naudas kļūs mazāk. Šajā ziņā var izveidoties situācija, ka pieprasījums pēc darba rokām samazinās. Tādējādi tie ieguvumi, ko varbūt varētu saistīt ar zemākām cenām, var nostāties pretī zaudējumiem, kas saistīti ar ienākumu samazināšanos. Sarūkot ekonomiskajai aktivitātei virknē tautsaimniecības sektoru, tiek ietekmēts arī darba tirgus, un bezdarba līmenis var pieaugt, bet kopējais algu fonds samazināties. Tas sasaucas ar kādu bankas “Citadele” veiktu aptauju, kuras rezultāti liecina, ka gada laikā Latvijā samazinājies to iedzīvotāju skaits, kuri jūtas droši par savu darba vietu un pārstāvētā uzņēmuma stabilitāti. Vienlaikus vairāk kļuvis to cilvēku, kurus uztrauc iespējas atrast citu darbu. Ataujas dati liecina, ka šā brīža ekonomiskajā vidē droši par savu darba vietu un pārstāvētā uzņēmuma stabilitāti jūtas 34% Latvijas iedzīvotāju, kas ir par 9% mazāk nekā pirms gada. Pārliecinātāki par darba iespējām ir iedzīvotāji vecumā no 30 līdz 39 gadu vecumam, Rīgas un Pierīgas iedzīvotāji, kā arī tie, kuri mēnesī pelna vairāk par 1500 eiro. Ja raugās uz situāciju Baltijas valstīs, tad šogad iedzīvotāju pārliecība par savas darba vietas stabilitāti spēcīgāka ir Lietuvā - 40%, savukārt Igaunijā sentiments ir līdzīgs kā Latvijā - 34%. Arī kaimiņvalstīs noskaņojums pēdējā gada laikā kļuvis pesimistiskāks, jo pērnā gada novembrī abās valstīs par savas darba vietas stabilitāti pārliecināti bija 48 procenti.
