Degvielas cenu pieauguma pamatā ir piegādātāju alkatība un autobraucēju gatavība tai pakļauties, nevis vietējā ražojuma biodegvielas piejaukums — tādu ainu rāda degvielas cenu vēsture un valsts struktūru iepriekš veiktās izmaiņas ar biodegvielas obligātumu.
Katru gadu, pienākot sezonālajām debatēm par biodegvielas izmantošanu, izskan publiski apgalvojumi arvien lielākās amplitūdās attiecībā uz to, kā jaunās izmaiņas (kas parasti nav jaunas, bet jau kādā no iepriekšējiem gadiem pārbaudītas darbībā) pacelšot degvielas cenas, ja tiktu ieviestas. Lai nepieļautu vietējā ražojuma biodegvielas piemaisījuma atjaunošanu, bet lai visa Latvijā tirgotā degviela būtu vienīgi importētā — fosilā, minēti cipari no 2 un 3 centu pieauguma litram līdz pat 20 un vairāk centiem. Vienubrīd notika gluži vai sacensība dažādu dīvainu scenāriju zīmēšanā.
Šādas debates šķiet neloģiskas uz tā fona, ka ikvienam ir iespējams apskatīties, kā degvielas cenas mainījušās iepriekšējos gados, kad biodegvielas obligātais piejaukums tika ieviests un tika atcelts (it kā uz laiku). Atrodamas arī ziņas par iepriekš izteiktajām degvielas cenu prognozēm, kas praktiski nekad nav piepildījušās. Sabiedrība, izdzirdot jēdzienu “degvielas cenas”, izturas tā, it kā momentā aizmirstu par visu, kas jebkad noticis iepriekš, un pieķeras kārtējā nereālā scenārija saasinātai apspriešanai, kaut arī līdzīga notikumu gaita jau pirms dažiem gadiem vienu reizi vai pat vairākkārt īstenojusies, dodot faktus, uz kuriem jebkurā laikā var atskatīties.
Eiropas Komisija katru nedēļu izlaiž naftas produktu statistikas biļetenu, kurā uzrādītas visas naftas produktu un gāzes cenas visās Eiropas valstīs, ko pēc tam var salīdzināt, izmantojot vietni “fuel-prices.eu”. No statistikas redzams, ka degvielas cenas Baltijas valstīs svārstās līdzīgi, un tām nav saskatāma nekāda korelācija ar biodegvielas piejaukuma procentu izmaiņām vai to atcelšanu. Grafiks skatāms šeit.
Redzam, kā pandēmijas laikā konkrēti dīzeļdegviela maksājusi ap eiro litrā, jo ierobežojumu dēļ bija mazāks pieprasījums pēc pasažieru transporta un attiecīgi degvielas cenas bija zemas. Vēlāk cenas svārstījās diapazonā no eiro līdz pusotram par litru, vairāk vai mazāk atkārtojot cenu svārstības iepriekšējās desmitgadēs, kad degvielas cena “līdz latam par litru” tika uzskatīta par ekonomikā pieļaujamo robežu, lai degvielas cenas neizraisītu inflācijas pieaugumu.
Protams, situācija mainījās līdz ar Krievijas pilnmēroga iebrukumu Ukrainā: dīzeļdegvielas cenas no 1,40 eiro litrā 2022. gada februārī uzlēca līdz 1,80 eiro martā un tur palika līdz maijam. Tātad — līdz brīdim, kad pie lietas ķērās mūsu politiķi un ierēdņi.
Krievijai iedzīvojoties arvien jaunās sankcijās, mūsu Ekonomikas ministrija izplatīja paziņojumu: “Nolūkā mazināt degvielas cenu [..] valdība atbalstīja ministrijas priekšlikumu par biodegvielas piejaukuma prasības terminētu atcelšanu, kas, pastāvot reālai konkurencei degvielas tirdzniecības tirgū, ļautu samazināt degvielas gala cenu par 10 līdz 12 eiro centiem. Plānots, ka biodegvielas piejaukuma prasības atcelšana būtu spēkā no 2022. gada jūlija līdz 2023. gada beigām.”
Jau līdz 2020. gadam Latvija bija sasniegusi 6,73% īpatsvaru atjaunojamo energoresursu lietojumam transportā. Mēnesī, kad biodegvielas daudzums dīzeļdegvielā tika samazināts līdz nullei, tās cena patērētājiem 10 līdz 12 centu krituma vietā pieauga par 50 centiem, sasniedzot visu laiku sliktāko rezultātu — 2,10 eiro par litru. Visa tālākā 2022. gada gaitā dīzeļdegvielas cenas bija vidēji augstākas nekā tad, kad pastāvēja obligātais biodegvielas piejaukums.
Noteikti jāatzīmē, ka degvielas tirgotāji un ražotāji brīdināja neatcelt biodīzeļa piejaukumu, paredzot — atgriešanās pie 100% fosilās degvielas cenas nepazeminās. "Virši-A" valdes priekšsēdētājs Jānis Vība tolaik pamatoja acīmredzamo: “Atceļot obligāto 7% biokomponenti, tirgotājiem būs jāmeklē tirgū pieejamā degviela, lai šos 7% aizvietotu!” Turpinoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, naftas produktu cenas brīvajā tirgū kļuva būtiski augstākas nekā iepriekš slēgtajos ilgtermiņa līgumos. “Tas nozīmē, ka biokomponentes aizvietošanas process ar parasto degvielu [..] nedod vēlamo efektu uz degvielas cenu samazinājumu. Degvielas tirgotāji jau laikus bija saslēguši līgumus ar biodegvielas ražotājiem. Šo līgumu neizpilde vai laušana draudēs ar soda sankcijām, kuras attiecīgi jāieceno pārdotās degvielas litra cenā,” elementāri izskaidroja degvielas tirgotājs. Viņa teikto apstiprināja gan “Neste Latvija”, gan Latvijas Biodegvielu un bioenerģijas asociācija.
Izrādījās, ka degvielas cenu pieauguma peļņa pēdējos divarpus gados aizgājusi nevis autobraucēju kritizētajām degvielas uzpildes stacijām, bet gan naftas produktu treideriem un benzīna, dīzeļa ražotājiem. Situāciju izpētīja Konkurences padome, kas visai birokrātiskā valodā konstatēja: “Arī lielāko degvielas piegādātāju un pārstrādātāju, no kuriem degviela tiek piegādāta uz Latviju, finanšu pārskatu analīze pirmšķietami liecina par to, ka nevis degvielas mazumtirgotājiem ir bijusi iespēja tirgus apstākļus izmantot savā labā, nosakot nepamatoti augstas degvielas cenas [..], bet tieši naftas pārstrādes uzņēmumi ir tie, kuri pie strauji augošajām degvielas mazumtirdzniecības cenām ir spējuši gūt ievērojami lielāku peļņu nekā iepriekš.”
Kad 2023. gada pavasarī cenas atkal sāka svārstīties ap pusotru eiro litrā, iepriekšējais finanšu ministrs Jānis Reirs kritizēja pirms gada pieņemto lēmumu: “Esam samazinājuši iepriekš noteikto biopiedevas apjomu dīzeļdegvielai, kam teorētiski vajadzētu samazināt tās cenu. Reālā situācija rāda, ka nekāds cenu samazinājums nav noticis. Cenu samazinājums benzīnam un dīzelim bija vērojams tikai biržas cenu krituma rezultātā. Visu nosaka pieprasījums, un, ja cilvēki ir gatavi pirkt par augstu cenu, tad nekāds cenu kritums nenotiek.”
Pretstatā mūsu valstij, Lietuvā nav atcelta prasība par biodegvielas obligāto piejaukumu. Kopš cenas sāka stabilizēties 2023. gada sākumā, degvielas cenas Lietuvā bija konsekventi zemākas, ko nevar izskaidrot tikai ar nodokļu sistēmas atšķirībām. Šoruden Saeimas Vides, klimata un enerģētikas apakškomisijas sēdē Klimata un enerģētikas ministrija prezentēja savus secinājumus par atjaunojamajiem energoresursiem transportā un to ietekmi uz degvielas cenām. Viens no galvenajiem secinājumiem — atjaunojamās enerģijas izmantošana nekorelē ar augstāku cenu, rādot piemērus ar valstīm, kur atjaunojamos energoresursus izmanto vairāk nekā pie mums, bet degvielas cenas ir zemākas nekā Latvijā.
Vēl viens būtisks moments slēpjas ekonomiskajā atdevē. Atšķirībā no Lietuvas, mums nav savas naftas pārstrādes rūpniecības, un mēs 100% fosilo degvielu importējam — pat ja ne vairs no Krievijas, tad tomēr no citiem. Jebkurš par fosilo degvielu samaksātais cents aizripo uz ārzemēm. Turpretī gan biodīzeli, gan biometānu, gan dažus citus atjaunojamās enerģijas veidus ražojam paši. Ja degvielai tiek noteikts 7% piejaukums, vismaz daļa no šī procenta (ja ne viss) atgriežas mūsu ekonomikā, nevis aiziet uz ārzemēm.
