Traumatiski notikumi bērnībā un jaunībā cilvēkam nepaliek bez pēdām. Galvenais ir tos laikus atpazīt un tikt galā ar savām iekšējām problēmām. Slikta pieredze bērnībā var atkal vajāt pieaugušā vecumā, jo tā nopietni ietekmē cilvēka personības veidošanos.
Psihologs Sets Gilihans, ņemot vērā pētījuma datus un savu praksi, nosaucis 14 sarežģītās bērnības sekas, raksta healtline.com.
Visu laiku jābūt aizņemtam, darāmo lietu trūkums tiek uztverts kā problēma un stress. Jūs mēģināt aizpildīt katru brīvo minūti, bet ir problēmas ar relaksāciju un stresa mazināšanu. Ja neko nedarāt, jūtaties neērti un nedroši. It kā nepārtraukta darbība no kaut kā pasargā, piešķir dzīvei jēgu, padara patiesi svarīgu un vajadzīgu.
Vieglāk ir eksistēt darba režīmā nekā atpūsties. Lai gan brīvdienas var šķist neveiklas, nemierīgas, atgriešanās darbā ir atvieglojums.
Agri sapratāt, ka var paļauties tikai uz sevi, un tāpēc pierasts nepaļauties uz citiem cilvēkiem. Zemapziņā gaidāt, ka cilvēki pievils, pat ja runa ir par tuvākajiem. Starp citu, tas viņus var aizvainot.
Lasi arī: Cilvēka vārds ietekmē viņa izskatu
Neuzticaties arī apkārtējai pasaulei un vienmēr gaidāt kaut kādu katastrofu. It kā ar tavu ģimeni vai darbu notiktu kaut kas šausmīgs. Pat ja viss iet labi, trauksmes sajūta nepāriet.
Turklāt nav svarīgi, vai dusmas un sajūsmu izjūtat pats vai kāds cits. Pārāk spēcīgas jūtu izpausmes liek justies neomulīgi - šķiet, ka viss drīz zaudēs stabilitāti un noies greizi. Lieta tāda, ka agrā bērnībā vardarbīgas emocijas neko labu nesolīja - tās bija kautiņa, skandāla, mātes histērijas u.c. priekšvēstnesis.
Šķiet, nu, lieliski! Vai nav brīnišķīgi, ka ir tik augsts emocionālais intelekts un viegli atpazīstam citu cilvēku jūtas? Patiesībā šī ir grūtas bērnības atbalss, kad tev, bērniņ, bija ātri jālasa pieaugušo emocijas, lai sagatavotos jebkurai iespējamai reakcijai un laicīgi rīkoties (piemēram, aizbēgt).
Ienīstat strīdus un skandālus, mēģināt atrisināt jebkuru problēmu, pirms tā kļūst neiespējama. Šķiet, ka jebkura nestabilitāte var sagraut pasauli, apdraudēt visu, kas ir dārgs. Un, iespējams, ka bērnībā bija daudz skandālu.
Mēs atceramies, ka uzticaties dažiem cilvēkiem - loģiski, ka arī negaidāt palīdzību un atbalstu no neviena un kopumā dodat priekšroku patstāvīgai rīcībai, pat ja tas nozīmē pārmērīgu slogu. Šī kontrole liek justies pārliecinātākam.
Pieaugušie, kas bija svarīgi, uzvedās neprognozējami: viņi jebkurā brīdī varēja pazust vai izdarīt ko tādu, ko no viņiem nekad nevarētu sagaidīt. Tas bieži notiek ģimenēs, kurās vecāki cieš no alkohola atkarības.
Rezultātā pat pieaugušā dzīvē cilvēki vienmēr uztraucas, ka partneris viņus pametīs, vai draugi atradīs kādu interesantāku, nodos un aizmirsīs. Lai nesagaidītu šo brīdi, cilvēks var aiziet pirmais, izvairīties no ciešas komunikācijas utt.
Ja cilvēkam bija grūta bērnība, nākotnē viņu var pārņemt panikas lēkmes. Trigeri var būt jebkas: slēgta telpa, aizsmakums, tumsa, nepazīstama vieta, pārāk daudz cilvēku, troksnis. Galvenie simptomi: stipra trauksme, paātrināta sirdsdarbība, šausmu sajūta, atrautība no ķermeņa, ātra elpošana.
Cilvēks, kurš bērnībā bieži atradās “nevietā”, kurš vienmēr bija neapmierināts, no kura novērsās, pieaugušā vecumā centīsies draudzēties ar visiem. Tas nozīmē, pirmkārt un galvenokārt, iepriecināt visus apkārtējos, pat ja tas notiek uz pašu interešu un vajadzību rēķina. Noteikti vajag iepriecināt citus cilvēkus, citādi būs slikti.
Cilvēkiem, kuriem bija grūta bērnība, pieauguši kļūst pakļauti depresijas epizodēm. Viņi to bieži slēpj līdz pēdējam brīdim, pasmaidot un izliekoties, ka viss ir kārtībā.
Piedzīvojis grūtu bērnību, cilvēks zemapziņā cer uz atlīdzību, principiāli atšķirīgu dzīves līmeni, kaut ko tādu, kam vajadzētu izpirkt pagātni. Protams, ka realitāte neattaisno cerības, un jūtaties vīlušies.
Stress un traumas, ko piedzīvojāt bērnībā, veidoja jutīgo nervu sistēmu. Dažādi izraisītāji liek ķermenim izdalīt kortizolu un citus stresa hormonus, atstājot uz robežas un bieži vien esat nobijies.
