Skolas laikā piedzīvotie pazemojumi bieži paliek kā trauma uz visu mūžu. Lai kā censtos visu aizmirst, ik pa laikam nākas redzēt, ko tādu, kas uzplēš vecās rētas.
Traumatiski notikumi bērnībā un jaunībā cilvēkam nepaliek bez pēdām. Galvenais ir tos laikus atpazīt un tikt galā ar savām iekšējām problēmām. Slikta pieredze bērnībā var atkal vajāt pieaugušā vecumā, jo tā nopietni ietekmē cilvēka personības veidošanos.
"Spītīgs, tāpat kā mana māte", "Neko nevar izdarīt, es esmu dzimis šāds." Cilvēki, kuri saka šīs frāzes, ir pārliecināti, ka viņi ir dzimuši ar jau attīstītām rakstura iezīmēm. Bet vai tā ir taisnība? Vai raksturs mums ir dots no dzimšanas vai tas tiek veidots visas dzīves garumā?