"Spītīgs, tāpat kā mana māte", "Neko nevar izdarīt, es esmu dzimis šāds." Cilvēki, kuri saka šīs frāzes, ir pārliecināti, ka viņi ir dzimuši ar jau attīstītām rakstura iezīmēm. Bet vai tā ir taisnība? Vai raksturs mums ir dots no dzimšanas vai tas tiek veidots visas dzīves garumā?
Mūsu senču gēni, zvaigžņu ietekme, vārda īpašības - kam un ko mēs vainojam savas uzvedības īpatnībās? Kā patiesībā veidojas cilvēka raksturs?
Ir plaši izplatīts uzskats, ka raksturs ir ģenētiska loterija vai pat dots no augšas zvaigžņu ietekmē. Iespējams, tas daudziem būs pārsteigums, bet raksturs veidojas dzīves laikā. Tāpat kā lielākā daļa iracionālo pieaugušo baiļu - piemēram, bailes no tumsas vai zirnekļiem. Personības iezīmes, kas nosaka viņa dzīvesveidu un uzvedību, rodas bērnībā.
Raksturu var definēt, kā izdzīvošanas stratēģiju kopumu. Šo komplektu saņemam savas pieredzes rezultātā, kad pielāgojamies ārējai videi. Raksturs ir sastingusi struktūra, kā cilvēks izdzīvoja bērnībā. Iesaldēts, jo persona atkal un atkal atkārto ierasto reakcijas mehānismu.
Ar cilvēka raksturu mēs saprotam izveidoto garīgo īpašību struktūru, kas nosaka viņa uzvedības īpašības, attiecību veidu ar citiem, rīcību, izpausmēm un dzīvesveidu. Bet kā pati psihe attīstījās pirms rakstura veidošanās?
“Sākotnēji vienkāršākajiem organismiem bija tikai sensori un tie darbojās sajūtu līmenī,” atklāts pētījumā. “Laika gaitā sarežģītāki organismi attīstīja spēju selektīvi saistīt ar dzīvībai nozīmīgiem objektiem un to īpašībām. Tā ir tā sauktā uztvere. Šī prasme dzīvām būtnēm ļāva precīzāk orientēties savā vidē un gūt panākumus tajā.
Visbeidzot, pateicoties evolūcijai, pasaulē parādījās augstāki dzīvnieki, kas apveltīti ar intelektu. Tas viņiem ļāva atrisināt sarežģītākas problēmas. Sarežģītāka kļuva arī augstāko būtņu uzvedība.
Tādējādi psihe radās dzīvnieku mijiedarbības rezultātā ar apkārtējās pasaules objektiem. Raksturs ir vienāds: būdams personības tips, to veido individuālas iezīmes un izpaužas cilvēka uzvedības īpašībās un attieksmē pret apkārtējo realitāti. Personība veidojas dzīves laikā, kad cilvēks iekļaujas sabiedrībā un ir saistīts tieši ar mūsu sociālo dabu.”
Angļu psihiatra Boulbija pieķeršanās teorija saka: periodā no 0 līdz 36 mēnešiem bērnam veidojas individuāls pieķeršanās veids, kā arī nostiprinās noteikts priekšstats par sevi, citiem un apkārtējo pasauli.
Tāpēc, pēc Boulbija domām, bērni, kas aug bērnu namos, biežāk nekā citi ir apgrūtināti ar emocionālām problēmām. Viņi nespēj veidot ciešas un ilgstošas attiecības ar citiem cilvēkiem, jo viņiem nebija iespējas agrīnā dzīves posmā izveidot spēcīgu pieķeršanos vecākiem.
Šajā jautājumā ir arī profesora Franča Ruperta teorija par savainojumiem.
“Saskaņā ar šo teoriju cilvēks visu informāciju no apkārtējās vides uztver caur savas garīgās (emocionālās) traumas prizmu. Tieši tāpēc, nevis neizskaidrojamas sakritības rezultātā, bieži vien nonākam līdzīgās dzīves situācijās un uz tām reaģējam līdzīgi. Turklāt pat bez jēgas mēs bieži provocējam šos atkārtojumus.”
Reakcijas uz emocionālām traumām var dziļi iesakņoties un būt neatņemama cilvēka rakstura sastāvdaļa.
“Saskaņā ar Ruperta teoriju, traumēti cilvēki sāk neapzināti izkopt negatīvas īpašības, kas kaitē garīgajai veselībai un sabojā dzīves kvalitāti. Šādi cilvēki vienkārši nezina, kā uzvesties citādāk, jo viņiem šī ir sava veida izdzīvošanas stratēģija, kas bija aktuāla bērnībā”.
Pēc eksperta domām, piedzīvota trauma nereti izpaužas tādu rakstura īpašību veidā kā izolētība, paaugstināta jutība, aizkaitināmība, aizvainojums, perfekcionisms, trauksme, alkatība vai cinisms.
Cilvēka raksturs nemaz nav gēns, un tas veidojas cilvēka dzīves laikā. Pēc dažādām aplēsēm, rakstura veidošanās notiek cilvēkam līdz 3-6 gadu vecumam.
Precīzāk sakot, rakstura bāze un pieķeršanās veids tiek veidots līdz trīs gadu vecumam, un tad šīs bāzes virsbūve veidojas līdz 15-16 gadu vecumam.
Meitenei vienmēr ir bijis ļoti noslēgts un auksts raksturs. Viņas sabiedrībā svešinieki jūtas neērti. Tikai ļoti tuvi un daži draugi zina, ka viņa patiesībā ir ļoti gādīga un vienmēr nāks palīgā. Jau pieaugusī sieviete ļoti aizsargā savu noslēgto dabu, un ikvienu, kurš izrāda pārmērīgas emocijas, uzskata par vāju un nespēj kontrolēt sevi.
Tajā pašā laikā meitenei bija pilna ģimene, un viņas bērnība, kā viņai šķiet, bija normāla. Skaista eglīte, dārgas rotaļlietas. Bet izrādās, ka mamma un tētis strādāja 24 stundas diennaktī. Viņi bija noguruši un aizkaitināti pieaugušie, kuri ļoti vēlējās mieru un klusumu mājās.
Kad meita mēģināja ar kaut ko dalīties vai raudāja no bezcerības, pieprasīja uzmanību, viņa tika ignorēta vai pat tika lūgta doties uz savu istabu, lai padomātu par savu uzvedību.
Mamma un tētis savu meitu varēja pieņemt tikai tad, kad viņa atstūma malā personīgās rūpes un uzvedās pietiekami atturīgi, lai netraucētu nogurušajiem vecākiem. Un tomēr meitene izrāda siltas emocijas cilvēkiem, kurus viņa patiešām mīl un kuriem uzticas. Droši vien viņa to uzzināja no auklītes bērnudārzā vai no vecmāmiņām.
Šeit ir vēl viens gadījums. Bērnībā puika bija pasargāts no visa. Gādīga māte centās novērst jebkādus iespējamos konfliktus un neļāva bērnam paust dusmas vai agresiju. Tādā veidā viņa jutās mierīgāka. Un visideālākais laiks bija tad, kad zēns bija slima un sēdēja mājās: tā varēja mazināt trauksmi.
Māte nemitīgi teica: vajag būt mierīgam un laipnam, vajag piekāpties citiem un izvairīties no konfliktiem. Dabiskās emocijas tika pastāvīgi apspiestas. Šā iemesla dēļ zēnam izveidoja ļoti nedroša cilvēka raksturu. Viņš sāka izvairīties no jebkādām konfrontācijām, jutās neērti sabiedrībā un pastāvīgi baidījās, ka viņa rīcību nosodīs citi.
Bet, protams, personības veidošanās procesā raksturu ietekmē ne tikai vecāki, bet arī citi nozīmīgi pieaugušie: bērnudārza audzinātāji, vecvecāki un citi cilvēki, kuri aktīvi piedalās bērna audzināšanā.
