Viedoklis

Šodien 100 Latvijas pilsoņu vēlēs Latvijas Valsts prezidentu. Diemžēl šīs vēlēšanas par vēlēšanām var dēvēt vien nosacīti. Nav runa pat par to, ka tajās piedalīsies ārkārtīgi niecīga tautas daļa. Galu galā šie simt pilsoņi ir Saeimas deputāti un tātad mūsu priekšstāvji. Zināmā mērā – starpnieki, kuriem saskaņā ar mūsu valsts Satversmi esam uzticējuši šo atbildīgo darbu – Valsts prezidenta ievēlēšanu, tāpēc ievēlētā prezidenta leģitimitāti ne mirkli neapšaubu. Runa ir par ko citu.

Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanu galvenā intriga bija – vai vecās «tradicionālās» partijas saglabās vairākumu un līdz ar to vai dažādi eiroskeptiskie, par populistiskiem dēvētie politiskie spēki (pārsvarā galēji labēji noskaņoti) iegūs pietiekami lielu mandātu skaitu, lai būtiski mainītu līdzšinējo ES politisko kursu.

«Esmu ieskrējis uz brīdi Aucē. Cilvēki nevar nobalsot, kuri atbraukuši ciemos, man sūdzas. Tāpat vēstules netika saņēmuši. Ja lidmašīnā ir tehniskas ķibeles, tas ir drauds cilvēku dzīvībai. Ja vēlēšanās ir tehniskas ķibeles, tas apdraud demokrātiju. Attīstībai/Par! jau nespēja vadīt valdību, un tai vēl vajadzēja sačakarēt vēlēšanas ar CVK vadītāja nomaiņu!» – tā man 24. maijā atrakstīja kāds paziņa, vērodams EP vēlēšanu norisi. Tā nebija vienīgā ziņa, kas liecināja par haosu. Informācija nāca no daudzām vietām un bez mitas. Datu apmaiņas sistēmas problēmu dēļ desmitiem cilvēku, kuri vēlējās nobalsot agrāk un citā iecirknī, gāja prom no iecirkņiem nenobalsojuši. Diez vai viņi atgriezās pēc tam 25. maijā, lai atkal mēģinātu nobalsot. Visticamāk, ka ne.

Korupcija ir baisa sērga, un par tās apkarošanu vairums sparīgi aplaudētu. Līdzīgi par augstu amatpersonu atlaišanu par to nolaidību, bezdarbību vai negodprātību, kas grauj ne tikai iestādes tēlu, bet arī cilvēku dzīves. Kā, piemēram, Ainažos deviņus gadus pamestā jaunieša dzīvi. Te gan atbildīgo nav, bet ietekmīgākos kantoros jaunā vara maina vai draud atbrīvot amatpersonas vienu pēc otras. Aplausi gan atskan tikai no dažām pietuvinātām plaudētāju grupiņām. Tauta nesaprot, ko grib, vai tomēr saprot vairāk, nekā politiķi grib, lai saprastu?

Nedēļas nogalē notiks Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanas. Labais tonis liek aicināt visus piedalīties šajās vēlēšanās, jo tās taču, kā vienmēr, ir «vēsturiskas» un tajās «izšķiras» mūsu kopējais liktenis. Šoreiz publiski izteikt šīs dramatiskās frāzes ir tikpat patiesi kā sociālajos tīklos pasteigties paust savu sajūsmu par neaizmirstamo dziedātājas Madonnas priekšnesumu Eirovīzijas noslēguma koncertā, kurš esot aizēnojis visu pārējo mākslinieku necilo sniegumu, lai gan patiesībā Madonna, pēc vispārējā atzinuma, nodziedāja neraksturīgi vāji un arī priekšnesums bija pasākuma raksturam neatbilstošs.

Ar katru nākamo reizi vēlētāju aktivitātei Eiropas Parlamenta vēlēšanās ir bijusi vērojama tendence samazināties, un droši vien nekāda dižā tā nebūs arī šajā reizē – diezin vai vēlēt aizies vairāk par trešdaļu balsstiesīgo.

«Latvija ir pelnījusi tikpat labu pārvaldību, kāda ir Rīgā,» Saskaņas reklāmas rullītī saka Sergejs Staniševs, Eiropas sociālistu partijas prezidents. Līdzīgas ģeķības klāsta vairāki citi «sociālisti» un viņu mutācijas. Reklāma gan ir paveca, tā tapusi pērnā gada maijā, un tās mērķis – piesaistīt pēc iespējas vairāk «sociālistiski» domājošus pilsoņus 13. Saeimas vēlēšanās.

Ja man jāizvēlas starp izvirzītajiem Valsts prezidenta amata kandidātiem, es noteikti dodu priekšroku Egilam Levitam. Un, ja dažs labs tagad ierunājas par morāli, tad man šķiet, ka tieši viņa profesionālisms būs tas, kurš neļaus Egilam, ja viņu izraudzīs par Valsts prezidentu, būt amorālam. Esmu vērojis šīs morāles un profesionālisma attiecības cilvēkos, un parasti (ne vienmēr) tās mani ir iepriecinājušas.

Trešdien mani intervēja viena no Latvijas televīzijām par problēmām saistībā ar Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām. Kad izteicos, ka joprojām nedz pa pastu, nedz uz savu Valsts ieņēmumu dienesta Elektroniskajā deklarēšanas sistēmā (EDS) norādīto e-pastu neesmu saņēmis informāciju par vēlēšanu iecirkni, kurā man ir jābalso, tad gan TV žurnālists, gan TV operators atzina, ka arī viņi nav no Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP)saņēmuši informāciju par savu vēlēšanu iecirkni.

Rodas iespaids, ka tieslietu ministrs Jānis Bordāns (Jaunā konservatīvā partija (JKP)) ir sēdējis un gudrojis: «Nu ko vēl tādu dulnāku pastrādāt? Citādi te citi ministri ar savām aktivitātēm kļūst par mani populārāki.»

Sākšu ar atvainošanos Valsts drošības dienestam (VDD). Piedodiet, lūdzu, ka es jums «uzbraucu», savā pilnīgi nepamatotajā riebumā pret Latvijas sabiedrības šķēlējiem meklējot atbalstu un izpratni dienestā, kam vajadzētu rūpēties par valsts drošību. Piedodiet, lūdzu, ka, galīgi neizprotot vārda brīvības jēdzienu, tik muļķīgi uzprasījos, lai jūs to izskaidrotu savā atbildes vēstulē. Un piedodiet, ka tik raupji atbildēju uz jūsu vēstuli, nepateicībā atcērtot: «Paldies. Pat nešaubījos, ka atbilde būs tieši tik bezzobaina. Tiešām paldies.»

Atklāti sakot, man subjektīvi nav lāgā saprotama tā saucamā Trauksmes celšanas likuma, kurš stājās spēkā pirmajā maijā, vajadzība, un es to uzskatu pat par savā ziņā amorālu. Jo – vai tad mūsu iekārtā, mūsu valstī visai tās telpai nav pašsaprotami (!) jābūt taisnīguma, taisnības uzturēšanas telpai? Vai tad varai mūsu valstī nav pašsaprotami (!) jāreaģē uz katru cilvēku vēsti par netaisnību, nejēdzību, nelikumību? Vai tad katrs likums te nepastāv tāpēc, lai sev noteiktos kompetences ietvaros iedibinātu taisnīgumu? Kāpēc gan šis aptverošais varas reaģēšanas pienākums ir jāreglamentē ar kaut kādu atsevišķu tiesību aktu, ja tam pašsaprotami (!) būtu jāattiecas uz visu tiesību telpu? Lūk, tas man nav saprotams.

No politiķu puses būtu paštaisni un populistiski zemajā vēlēšanu aktivitātē, kas, visdrīzāk, izpaudīsies arī nedēļas nogalē gaidāmajās Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās, vainot vēlētāju reģistru jeb vēlētāju piesiešanu konkrētam vēlēšanu iecirknim. Sava loma būtu ierādāma arī politiķu piekoptajai vēlēšanu un vēlētāju profanācijai un plaisai starp varu un tautu.

Neviens cilvēks nav svēts. Katram no mums ir savi trūkumi, sava uts. Kā teicis mūsu civilizācijas idejiskais pamatlicējs Jēzus Kristus – lai pirmais met akmeni tas, kurš pats bez grēka. Arī neviena partija nesastāv no svētajiem, lai kā dažam labam gribētos par tādu uzdoties. Neslēpsim. Ir mums atsevišķi politikāņi, kuros iemājojusi nepārvarama vēlme uzdoties par svētajiem, kā to trāpīgi epizodēs par sektantu sludinātāju brāli Teodoru raksturojis Vilis Lācis romānā Zvejnieka dēls, un šī vēlme izraisa īpašu riebumu. Nu cik var?

Jelgavas 4. vidusskolas mūzikas klašu koncerti allaž izcēlušies ar augstu kvalitāti, ne velti arī šīs skolas meiteņu koris Spīgo uzvarējis dažādos starptautiskos koru konkursos un tālu skandējis Latvijas vārdu pasaulē. 15. maijā šajā skolā notika Ģimenes dienas koncerts, kurā vienlaikus ar muzikālajiem priekšnesumiem izskanēja arī skolas direktora, pūtēju orķestra Rota vadītāja Agra Celma aicinājums atcelt iecerētās pamatizglītības standarta reformas. Citastarp tās paredz no 2020./2021. mācību gada nefinansēt profesionāli orientēto novirzienu programmas skolās.

Šobrīd notiek izglītības sistēmas reforma. Uzsvars tiek likts uz tā saucamajām kompetencēm. Proti, jaunajam cilvēkam ir svarīgāk iegūt noteiktas prasmes, nevis iekalt (iedzīt atmiņā) noteiktus faktus vai formulas. Šos faktus jau ikviens varot atrast internetā. Līdz ar to jāveicina spējas atrast vajadzīgo informāciju. Sociālajos tīklos tiek apņirgtas matemātisko formulu zināšanas, jo darba intervijas tās taču neviens neprasot. Būtu bijis labāk, ja skolā mācītu to, kā pareizi atbildēt uz darba interviju jautājumiem. Rodas jautājums – kāds ir skolu uzdevums? Vai dot cilvēkam informatīvo bāzi, vai arī dot iemaņas praktiskajai dzīvei, jo skaidrs, ka Pitagora teorēmu diez vai kādreiz reālajā dzīvē nāksies pierādīt.

Satiksmes ministrs Tālis Linkaits (Jaunā konservatīvā partija) drasē pa savu nozari kara zirgā un cērt galvas pa labi un kreisi – darbu jau zaudējuši virkne dažādu ministrijas pakļautības uzņēmumu amatpersonu. Tur nekāda brīnuma nav, jo agrāk ministriju ir vadījušas citas partijas, bet JKP ir raksturīga īpaši smaga paranoja – visur tai rēgojas kaut kādi tumšie briesmoņi un viņu ielikteņi. Šajā «garo nažu naktī» dažs varbūt ir tiešām pelnījis būt represēts, bet cieš arī ar politiku nesaistīti ierindnieki. Šīs aktivitātes ministrs un viņa partija enerģiski «spino» plašsaziņas līdzekļos – televīzijā, tīmekļa sociālajās vietnēs. Tagad visiem būtu jānotic, ka Linkaits strādā tautas un valsts labā – lai nebūtu korupcijas, lai būtu labāka pārvaldība, lai uzlabotos uzņēmējdarbības vide, valsts konkurētspēja un visādi tā. Taču diemžēl ar katru nākamo soli ministra gaitās aizvien skaidrāk top redzama spalvaina āža kāja.

Lai gan Neatkarīgā ilgstoši un neatlaidīgi norādīja (kaut vai mans raksts Tarifi pieaug, inflācija... tā nedaudz šā gada 13. aprīlī), ka, rēķinot inflāciju, šogad ir jāņem vērā tas, ka no 1. janvāra būtiski pieaug daudzi ar jauniem nodokļiem, minimālo algu un maksājuma kārtības maiņu saistītie tarifi, Centrālā statistikas pārvalde tarifu pieaugumu pamanīja tikai aprīlī. Atbilstoši CSP aprēķiniem, Latvijā šogad aprīlī salīdzinājumā ar martu patēriņa cenas pieauga par 0,9%, savukārt kopējais cenu kāpums šā gada aprīlī salīdzinājumā ar 2018. gada aprīli – sasniedza 3,4%.

Ceturtdienas pievakarē atlidoju no atvaļinājuma Portugālē. Jāsaka, kā ir, brīnišķīga vieta. Bet Latvija tomēr mīļāka.

Pat latviski ir iznākušas vairākas un pat pašu latviešu (P. F. Drukers, T. Piketī, A. Klauss, St. Keišs, A. Kazinovskis, M. Pūķis...) gan valsts, gan vietējās pārvaldes optimālai un maksimāli efektīvai organizācijai šādā vai tādā pavērsienā veltītas grāmatas.