OIK izmeklēšanas farss

 
©F64 Photo Agency

Jau līdz šim sabiedrība nav bijusi augstās domās par Saeimas parlamentāro izmeklēšanas komisiju (PIK) lietderību, bet komisijas izveide obligātās iepirkuma komponentes (OIK) afēras izmeklēšanai var iedzīt pēdējo nagliņu šo veidojumu daudzmaz nopietnas uztveres zārkā.

Var jau teikt, ka nevajag norakstīt šo PIK, pirms tā vēl sākusi savu darbu, jādod iespēja, jāvērtē padarītais... Diemžēl komisijas sastāvs un vadība, līdzšinējā rīcība OIK likvidēšanas solījumu pildīšanā, kā arī politiskā konjunktūra nedod pamatu cerībām.

OIK tēma bija šo Saeimas vēlēšanu karstais kartupelis, katra sevi cienoša partija solīja to visiem iespējamajiem līdzekļiem apkarot - cits likvidēt, cits būtiski samazināt tās maksājumus patērētājiem, nogriezt subsīdijas tiem, kuru stacijas netiek darbinātas atbilstoši OIK saņemšanas nosacījumiem utt. Šis bija arī viens no KPV LV jājamzirdziņiem, kas tai nesa daudz vēlētāju balsu. Aktīvākie OIK kritizētāji bija Aldis Gobzems un Didzis Šmits, kura paraksts arī kā pirmais rotāja deputātu pieprasījumu uzveidot šo PIK. Interesanti, ka KPV LV izvēlējās komisijā deleģēt nevis kompetentāko, bet acīmredzot koalīcijai un tās piederīgo afēru pieslēpšanai tīkamāko cilvēku.

KPV LV darbībai komisijā izvirzīja nevis Šmitu, bet gan Ievu Krapāni, kura nemaz nebija to deputātu vidū, kuri rosināja tās izveidi. Krapāne turklāt tikai nesen atgriezusies no bērna kopšanas atvaļinājuma - protams, tas pats par sevi neliecina, ka šī PIK nebūs viņas prioritāte. Bet par to, ka tā tāda nav bijusi līdz šim, gan liecina viņas līdzšinējie izteikumi, kuros OIK būtiska loma nav ierādīta. Bijusī nepilngadīgo lietu inspektore un lietvede, agrāk - sociālā pedagoģe un uzraudze nepilngadīgo kolonijā, pēc ievēlēšanas parlamentā kā savas prioritātes minēja rūpes par to, lai pensionāriem būtu par ko iztikt, lai dzimtu bērni un ģimenes nepamestu valsti. Vispār pievērsties politikai viņu esot pamudinājusi dzīvesbiedra konfliktēšana ar motosporta federāciju, rīkojot amatieru sacensības motokrosā. «Šis ir tāds kā lielais pamudinājums arī tādēļ, ka tām federācijām laikam tomēr būtu jāmazina šī kontrole pār amatieru sportu,» argumentējusi Krapāne. Var jau būt, ka šos mērķus vislabāk var sasniegt tieši caur PIK vadīšanu OIK lietā, bet drīzāk šis

KPV LV gājiens liecina par tās kļūšanu par koalīcijas marioneti (te gan prasītos vēl spēcīgāks apzīmējums). Skaidrs, ka Šmits OIK lietā ir iedziļinājies daudz pamatīgāk, to arī iepriekš daudz analizējis, un, ja vien partijai būtu svarīga šā sava priekšvēlēšanu solījuma piepildīšana, tā šim darbiņam nevarētu atrast labāku kandidātu. Bet acīmredzot svarīgāk tai ir būt paklausīgam koalīcijas brāļu pakalpiņam. Neapmierinātību ar Šmita nevirzīšanu, kā arī Šmita neatbalstīšanu Valsts prezidenta vēlēšanās paudusi deputāte Karīna Sprūde, izstājoties no frakcijas.

Komisija nav atbalstījusi arī otrā (vai pat pirmā - var strīdēties) kaismīgākā un, neapšaubāmi, kompetentā OIK afēras apkarotāja Ivara Zariņa kandidatūru tās vadībai. Neraugoties uz viņa hiperaktivitāti tieši cīņā ar OIK shēmām, Krapāne viņa darbībā komisijā saskatījusi interešu konfliktu, jo Zariņš «laikā, kad tika pieņemti jaunie elektroenerģijas tarifi, bija Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas loceklis un arī komisijas priekšsēdētāja vietas izpildītājs un šos tarifus akceptēja. Tāpat Zariņa kungs, atrodoties opozīcijas rindās, nestāsta sabiedrībai, ka bijis Aināra Šlesera padomnieks Ekonomikas ministrijā».

Jāteic, ka Šlesers bija ekonomikas ministrs Viļa Krištopana valdībā tālajā 1998.-1999. gadā, kad pēc tam, kad pāris gadus iepriekš bija atbalstīts dubultais tarifs pāris mazajām HES un vēja stacijām, 1998. gadā to atļāva vēl divām koģenerācijas stacijām, bet masveidīgā atļauju izsniegšana vai tirgošana sākās vairākus gadus vēlāk - Jaunā laika, Vienotības priekšteča ministru vadības laikā. Savukārt par bijušā ekonomikas ministra Arvila Ašeradena interešu konfliktu Krapāne gan nesteidza paust pārliecību, sociālajos tīklos komentējot, ka «to, vai Ašeradena kungam interešu konflikts ir vai nav, vislabāk zina Ašeradena kungs pats». To Ašeradena kungs vēl «nezināja», kad ar koalīcijas balsošanas mašīnas palīdzību bija noraidīts pirmais opozīcijas iesniegums par Ašeradena atsaukšanu no komisijas, bet atkāpās tikai pēc koalīcijas iekšējām pārrunām, dodot vietu citam OIK «ekspertam», kurš līdz šim pozicionējies kā ārlietu speciālists - Atim Lejiņam. Zariņa vietā deleģēts Jānis Ādamsons, kuram gan ir pieredze PIK vadībā, izmeklējot pedofilijas skandālu, bet jācer, ka OIK lietai ar šo tēmu nav nekāda sakara.

Šādas komisijas izveides peripetijas liecina par varas vājumu. Spēcīga un par sevi pārliecināta vara ļautu, kā citkārt tas ir bijis, PIK vadīt opozīcijas pārstāvjiem vai vismaz cilvēkiem, kas iepriekš izrādījuši kaut kādu kompetenci vai izglītotību izmeklējamajā jomā, arī par vēlmi problēmu nevis risināt, bet pēc iespējas ilgāk novilcināt tās risināšanu. To redzam arī ar Saeimas 10. janvāra lēmuma nepildīšanu, kas uzdeva Ekonomikas ministrijai izstrādāt OIK atcelšanas dokumentus līdz 31. martam. Var jau, protams, kā koalīcija, teikt, ka uzdevums ir izpildīts līdz ar valdības lēmumu ieteikt nelikvidēt OIK līdz 31. martam, ņemot vērā tiesiskās un finansiālās konsekvences. Tikai maija pēdējā dienā ministrija iesniegusi Saeimā priekšlikumus grozījumiem likumā, kas mazināšot patērētāju OIK maksājumus, bet skaidrs, ka tos izskatīt Saeima varēs tikai rudens sesijā.

Aplausu vētra nez vai sekos arī EM ziņai par sāktajām pārbaudēm vairāk nekā 300 elektrostacijās, kuras būtībā būs pārbaudes par to, kā līdz šim nosacījumiem neatbilstošās OIK saņēmējas laikā no 2018. gada 10. aprīļa līdz 2019. gada 1. jūlijam beidzot varbūt būs sakārtojušas savu darbību, lai legalizētu atbalsta saņemšanu, uz kura neatbilstību kritērijiem Ašeradena laikā tika pievērtas acis.