Pēc Daces Melbārdes iekļūšanas Eiroparlamentā, par kuru diezin vai kāds šaubījās, pagājušajā nedēļā neizbēgami aktualizējās jaunā kultūras ministra kandidatūras jautājums. Diemžēl aktualizācija notika tik vājā līmenī, ka labākais, kas šajā jautājumā tika pateikts, izlasāms cehs.lv parodijā, kuras vēstījums bija nepārprotams. Proti, pašreizējos politiskajos apstākļos uz ministra posteni varētu kandidēt daudzi, jo zināšanas par nozari netiek prasītas. Pietiek, ja uzvārds sākas ar burtu K, gluži kā vārdā kultūra.
Kāda medija veiktajā ekspertu ekspresaptaujā tika nosaukts, piemēram, eksministres Ingūnas Rībenas vārds, kas diezin vai apliecināja nozares pārzināšanu. Šīs nedēļas notikumi Saeimā un viņas kļūšana par neatkarīgo deputāti to apliecināja jo spoži. Līdzīgi, no zila gaisa izdomāti, pēdējo dienu laikā tiek minēti arī citi kandidāti. Kāds kādu nosauc, bet kopumā notiekošais atgādina nevis analītisku lietpratēju dialogu, bet gan mēles trīšanu, sēžot uz soliņa, - jā, Jānītis varētu būt labs. Bet Pēterītis gan ne visai. Kroni visam uzlika Zigmara Liepiņa piesaukšana, kas beidzās ar interviju trešdien, kurā komponists skaidri un gaiši pateica: «Tā ir folklora. Vai nu tas rāda, ka ir totālākais rezervistu soliņa trūkums - jo kāpēc lai es ietu prom no operas uz divreiz mazāku algu un četrreiz lielākām ziepēm? Tas būtu neprātīgi. Tad es būtu varaskārs idiots.»
Jāpiekrīt Zigmaram Liepiņam, kandidatūru minēšana, kā tā notiek patlaban, ir diezgan bezjēdzīga, jo pēc būtības nepasaka neko. Atslēga, visticamāk, slēpjas komponista vārdos: «totālākais rezervistu soliņa trūkums».Normāli katrai sevi cienošai partijai rezervē vajadzētu būt pilnam ministru komplektam, tomēr to ir grūti panākt, ja partijas veido, liekot sludinājumus un aicinot dibināšanas sapulcē piedalīties visus, kas vēlas. Tas nav veids, kā politikā iesaistīt intelektuāļus, inteliģenci un kultūras darbiniekus. Tas varbūt ir veids, kā politikā var ienākt varaskārs sociopāts, kurš manipulē ar masas vēlmi pēc pārmaiņām.
Kultūras ministra meklējumos manevrus ierobežo arī politiskās vienošanās par sfēru sadali. Kandidāts varbūt būtu, bet kādai citai partijai. Diezin vai tomēr kāds gribēs šūpot koalīciju tik nenozīmīga jautājuma dēļ. Tāpat meklējumos jāņem vērā tas, ko sabiedrība nezina, proti, nākamā gada budžeta aprises. Ticība, ka tajā kultūrai tiks apsolīti lieli pīrāgi, nav liela - kurš tagad gribēs būt pašnāvnieks, kas uzņemsies ministrijas vadību, ja rocība tomēr sašaurināsies.
Jāņem vērā arī nozares faktors. Kultūras cilvēki ir labi organizēti. Šajā vidē ilgi pa tukšo braukt ar muti iespējams nebūs. Vara, kas patlaban šķiet pietiekami pelēcīga, to apzinās, jo gan jau ka abām iesaistītajām pusēm - politiķiem un nozarei - gaišā atmiņā ir rakstnieču dumpis un Žanetas Jaunzemes-Grendes nesekmīgais mēģinājums sākt visu no nulles, apgalvojot, ka viss ir slikti.
Labākais, ko tagad varētu izdarīt politiķi - aizmirst par mēģinājumiem iesaistīt ministrēšanā kādu populāru un spēcīgu kultūras personību. Šādas personības, visticamāk, nepārzina nozari vai zina tikai to šauri specifisko sfēru, kurā pašas darbojas. Tāpat nebūtu prāta darbs aicināt par ministru ne pārāk veiksmīgus kultūras darbiniekus, kas pieteikušies politikā kādā kultūras namā rīkotā partijas dibināšanas sapulcē. Nozare viņus tā arī vērtēs - kā neveiksminiekus, kas paši neko nav sasnieguši. Domāju, ka šajā brīdī kultūrai vajag labu administratoru, ierēdni, kurš saprot nozares bieži vien polāri pretējās intereses un prot panākt šķietami neiespējamo - to maksimālu ievērošanu, kas itin labi padevās Dacei Melbārdei. Ministrs bez personiskām mākslinieka ambīcijām būtu krietni noderīgāks par ministru radošu personību.
No šāda viedokļa es drīzāk rosinātu lūkoties ierēdniecības virzienā. Spējīgu un kultūru pārzinošu ierēdņu mums netrūkst.
Skaidrs, ka galvenais krēsls Kultūras ministrijā tukšs nepaliks, ministru agrāk vai vēlāk atradīs. Šobrīd svarīgākais tomēr nav debatēt par Jānīti vai Pēterīti, bet gan par attīstības programmu kultūrai turpmākajiem desmit gadiem. Simtgades plāns ir beidzies, un perspektīvas neesamība diemžēl ir sliktākais, kas var notikt kultūrā. Neizvēloties pareizu ministru, tas diemžēl var kļūt par realitāti.
