Mērķis – laimīgu cilvēku valsts
Ikvienā sabiedrībā ir laimīgāki un mazāk laimīgi cilvēki. Katrā valstī šo cilvēku proporcija ir atšķirīga. Uz jautājumu – vai valstij jādomā, kā palielināt laimīgu cilvēku skaitu sabiedrībā, atbilde pie mums parasti ir visai atturīga, ar noslieci – valstij vairāk jādomā, kā radīt apstākļus, lai cilvēki paši spētu realizēties un tādējādi kļūt laimīgāki. Citiem vārdiem, katrs pats savas laimes kalējs, un valstij galvenais – netraucēt.
Līdztekus tādam vispārpieņemtam valstu labklājības rādītājam kā iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju pasaulē jau kopš 2012. gada tiek publicēts cits - laimes indekss, kurā tiek apkopoti gan dažādi statistiski labklājības rādītāji, gan aptauju dati, kas sniedz respondentu emocionālo pašnovērtējumu. Šo indeksu reizi gadā publicē ANO paspārnē funkcionējošs ilgtspējīgas attīstības risinājumu tīkls (UN Sustainable Development Solutions Network). 2019. gadā pirmais piecnieks ir šāds - Somija, Dānija, Norvēģija, Islande un Nīderlande. Latvija šajā sarakstā atrodas 53. vietā starp Taizemi un Dienvidkoreju. Lietuva ir 42., Igaunija - 55., bet Krievija - 68. vietā.
Raksta apjoms neļauj sīkāk paskaidrot, kāpēc tieši šāds vietu sadalījums, jo raksta mērķis ir cits. Mērķis ir pateikt, ka mūsdienās pasaulē mainās izpratne par to, kāds ir valsts uzdevums un kāda ir tās pastāvēšanas jēga. Latvijā valdošā paradigma, ka valsts uzdevums ir tikai radīt priekšnoteikumus, bet katram pašam par sevi jāparūpējas, ir novecojusi. Tieši šis novecojušais uzskats daudziem liek ar neuzticību raudzīties uz dažādām valsts institūcijām. Cilvēkiem šķiet, ka sistēma nav taisnīga. Viņi jūt sociālu netaisnīgumu un par to pārdzīvo. Jāsaka, ka šīs sajūtas nav raksturīgas tikai Latvijai. Tās ir raksturīgas daudzām pasaules valstīm, un, jo valsts vairāk atpalikusi, jo šīs netaisnības izjūtas vairāk.
No kurienes rodas šī netaisnības izjūta? Vispirms noskaidrosim, kas ir augsta laimes novērtējuma pamatā. Kā liecina laimes indeksa pētījumi, viens no būtiskākajiem faktoriem, kas ļauj cilvēkam justies laimīgam, ir apziņa, ka viņam ir (būs) uz ko paļauties grūtā brīdī. Tie var būt bērni, ģimene, radinieki, draugi, sabiedriskās organizācijas vai valsts. Respektīvi, sociālās apkārtnes kopums. Latvijas un daudzu citu mums līdzīgu valstu atšķirība no pirmā piecnieka valstīm ir tā, ka Latvijā cilvēks, nonācis grūtā situācijā (kaut vai aizejot pensijā), var paļauties pārsvarā tikai uz sevi. Mazliet uz bērniem, mazliet uz draugiem, mazliet uz valsti, bet pamatā tikai pats uz sevi. Cik nu tu tur esi to pensiju pratis nopelnīt, tik arī ir. Tas pilnā mērā attiecas arī uz citām dzīves situācijām, un tagadējā malkas krāšņu aizliegšanas epopeja (pat ja tā netiks realizēta radikālā formā) paļāvību uz valsts palīdzīgo roku nerada. Kopējā sajūta ir, ka valsts no sabiedrības grib tikai ņemt, nevis dot vai palīdzēt.
Nupat Jaunzēlandē Džasindas Ardēnas leiboristu valdība pirmo reizi pasaules praksē valsts budžetā iedalīja līdzekļus iedzīvotāju labai jušanai (well-being). Šo līdzekļu izlietošanas mērķis - stimulēt cilvēku labu pašsajūtu. Šī mērķa sasniegšanai paredzētas dažādas programmas, starp kurām ne visas Latvijas iedzīvotājiem varētu šķist lietderīgas. Piemēram, 600 miljonus Jaunzēlandes dolāru plānots tērēt depresiju un trauksmju novēršanai. Ja Latvijā kaut kam līdzīgam atvēlētu kaut simt reižu mazāku summu, tad, visticamāk, sāktos pamatīga bļaušana par nelietderīgiem tēriņiem, bet tādā gadījumā būtu jāatceras, ka Jaunzēlande pēc laimes indeksa ir astotajā vietā pasaulē, bet mēs tikai 53. vietā.
Jaunzēlandes valdību astotā vieta neapmierina. Viņi grib pakāpties augstāk un atvēl līdzekļus cilvēku pašsajūtas uzlabošanai. Var diskutēt, vai uzsvari tiek likti pareizi, bet ideja būtu atbalstāma. Pie mums diemžēl ne tikai valsts izturas diezgan nevērīgi pret saviem pilsoņiem, bet arī paši pilsoņi neizceļas ar augstu sociālo solidaritāti, gatavību dalīties resursos, piedalīties dažādos sociālos pasākumos un izjust augstu empātisku iejūtību pret citā sociālajā nišā esošajiem. Rezultātā nav sociālā pieprasījuma pēc tādiem politiskiem risinājumiem, kas veicinātu kopējās laimes izjūtas kāpumu. Tad nu arī esam 53. vietā.