Ielaisties nodokļu "karā" – stratēģiska kļūda
No 1. jūlija Igaunijā par 25% samazināsies akcīze alum, sidram un stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem. Tas nozīmē, ka tie mūsu kaimiņvalstī kļūs lētāki. Šī ziņa radījusi lielu satraukumu mūsu alkohola ražotājos, tirgotājos un pierobežas iedzīvotājos.
Arī valdībā, kuras vadītājs Krišjānis Kariņš pat runā par nodokļu «karu» ar Igauniju. Kas nu būs, kad igauņi un somi vairs nebrauks pie mums pirkt lēto alkoholu un līdz ar to arī daudz ko citu?
Gan valsts, gan pierobežas tirgotāji cietīs zaudējumus. Tāpēc kaut kas steidzami jādara lietas labā. Problēmas risinājums pirmajā brīdī šķiet pavisam vienkāršs - arī mums jāseko igauņu piemēram un jāsamazina akcīze. Tad viss palikšot pa vecam.
Taču viss nav tik vienkārši. Pirmkārt, samazinot akcīzi, samazināsies arī kopējie budžeta ienākumi no šīs akcīzes, pat ja igauņi un somi turpinās pie mums braukt un pirkt alkoholu kā līdz šim. Protams, var teikt, ka, nesamazinot akcīzi, igauņi un somi pie mums brauks mazāk un tāpat kopējie ienākumi no akcīzes samazināsies, bet šis ir tas gadījums, kad cik garš, tik arī plats. Tāpēc priekšplānā izvirzās cits jautājums ar lielu stratēģisku nozīmi. Vai zemi nodokļi ir labi vai slikti.
Daudziem atbilde uz šo jautājumu var šķist pašsaprotama. Galu galā jau gandrīz trīsdesmit gadu no mūsu politiskās elites, uzņēmējiem, ekonomiskās domas veidotājiem esam dzirdējuši tikai vienu stāstu - zemi nodokļi piesaista investīcijas, stimulē ekonomiku. Tātad šaubu nav - zemi nodokļi, tas ir labi. Šī doma Latvijā ir tik ilgi skandēta, ka pat grūti iedomāties, ka tā varētu būt arī aplama. Taču fakti ir neapstrīdami. Pasaulē labklājīgākās valstis ar augstākajiem ienākumiem un lielāko laimes indeksu ir tieši valstis ar augstāko nodokļu līmeni. Tās ir Ziemeļvalstis, Vācija, Nīderlande, Beļģija.
Deviņdesmitajos gados, kad ideja par zemo nodokļu labvēlīgo ietekmi uz ekonomiku valdīja ne tikai pie mums, daudzi ekonomikas apskatnieki ar ļaunu prieku prognozēja drīzu Zviedrijas bankrotu un vispār ekonomikas krahu dēļ augstajiem nodokļiem un dārgā darbaspēka. Turienes rūpnīcas pārcēla ražošanu uz Austrumeiropu, Ķīnu, Vjetnamu un citām mazu izmaksu zemēm, un, šai tendencei turpinoties, varēja gaidīt drīzu šo prognožu piepildīšanos. Tagad ir pagājuši vairāk nekā divdesmit gadu, un Zviedrija, tāpat kā citas Ziemeļvalstis, ne tikai nav piedzīvojušas ekonomisko krahu, bet tieši otrādi - uzrāda stabilu izaugsmi.
Ekonomisti šo šķietamo paradoksu jau sen ir izskaidrojuši. Zems darbaspēka izmaksu līmenis un zemi nodokļi piesaista samērā primitīvas investīcijas. Nopietni investori lielāku uzmanību pievērš infrastruktūrai, tajā skaitā drošībai, izglītības un medicīnas aprūpes līmenim. Citiem vārdiem, augsti civilizētai videi. Taču visas šīs lietas prasa lielus sabiedriskā sektora izdevumus, kas savukārt prasa lielus budžeta ienākumus un augstus nodokļus. Skandināvija nav nobankrotējusi, un investori no turienes nav aizbēguši tieši tāpēc, ka tur ir vide, kurā uzņēmējs labi jūtas. Runa ir tieši par reālo vidi, kuru viņš redz un sajūt sev apkārt.
Negribu, lai mani pārprot. Nodokļu līmenim ir jābūt atbilstošam valsts ekonomiskās attīstības līmenim. Būtu dīvaini, ja Latvijā akcīze alkoholam būtu saglabājusies tāda pati, kāda tā bija pirms divdesmit gadiem, kad degvīna pudele maksāja pusotru latu, vai uzrauta tik augsta kā Zviedrijā un Somijā. Negrasos aicināt paaugstināt kaut kādas nodokļu likmes rīt uz brokastlaiku. Jau šobrīd Latvijā nodokļu slogs ir pietiekami liels. Taču ir jāmaina nodokļu politikas stratēģiskais redzējums. Ideja par zemu nodokļu valsti, iespējams, var īstermiņā nest taktiskus ieguvumus, bet, kā to liecina Ziemeļvalstu piemērs, stratēģiski ir maldīga.
Ja par stratēģisko kursu pieņemam virzību uz Ziemeļvalstu attīstības modeli, tad ielaišanās igauņu uzsāktajā nodokļu samazināšanas sacensībā būtu nepārprotama novirzīšanās no šā kursa. Tas, ka Igaunijas jaunā, dīvainās koalīcijas (kurā apvienojušies mūsu Saskaņas līdzinieki un galēji labējie nacionālisti) valdība ir spērusi šādu soli, automātiski nenozīmē, ka arī mums viņiem jāseko. Tā būtu stratēģiska kļūda. Tiesa, arī mums ir tikpat dīvaina koalīcija, un nebūtu brīnums, ja arī mēs aizietu pa līdzīgu ceļu.