Kurus ķerstīs – visdrīzāk?
 
©F64 Photo Agency

Sabiedrība nebeidz sašust par Valsts ieņēmumu dienesta (VID) iecerētajiem reidiem uz ceļiem, kontrolējot skaidrās naudas apjomu. Kas notiek? Vai tiešām virzāmies uz policejisku valsti, vai arī naudas atmazgāšana, kukuļošana, ēnu ekonomika uzņēmusi tādus apgriezienus, ka jārīkojas tik cilvēkus pazemojoši? Vai arī VID komunikācijas problēmas? Lai gan pat politiķi un eksperti šo vēsti komentē tā, it kā VID grasītos rīkot ko līdzīgu ceļu policijas reidam pēc Jāņiem un prasīt atskaitīties par makā esošu piecīti, tā gluži tas nav domāts. «Visdrīzāk.»

Likuma grozījumi par skaidras naudas deklarēšanu uz valsts robežas iniciēti, lai pildītu Moneyval rekomendācijas un efektīvāk cīnītos pret finanšu noziegumiem. Tiem būs jāstājas spēkā 1. jūlijā. Saeima maija vidū atbalstīja grozījumus 2. lasījumā, nosakot pienākumu ikvienam valsts robežas šķērsotājam deklarēt skaidru naudu no 10 000 eiro. Tas nav nekas jauns - tamlīdzīga prasība ir spēkā jau kopš 2006. gada, bet tagad jānorāda detalizētāka informācija par naudas īpašnieku, saņēmēju, izcelsmi, izmantošanas nolūku, un nepatiesas informācijas sniegšanas gadījumā «kompetentā iestāde» varēs piemērot naudas sodu 25% apmērā no deklarējamās summas. Līdztekus tiek veikti grozījumi arī Krimināllikumā, paredzot kriminālatbildību par liela apmēra skaidras naudas nedeklarēšanu vai nepatiesu deklarēšanu, šķērsojot valsts robežu. Līdz šim šāda veida atbildība bija paredzēta, šķērsojot tikai Eiropas Savienības ārējo robežu, turpmāk tā darbosies, šķērsojot ikvienas ES dalībvalsts robežu. Nekas unikāls - tā notiek arī virknē citu Eiropas valstu. Arī VID sniegtā informācija par regulāri konfiscētu nezināmas izcelsmes naudu, kas vairākkārt pārsniedz likumā limitēto, liktu tikai aplaudēt par šādu iniciatīvu, jo īpaši, ja šādas pārbaudes notiek pēc iepriekšējas informācijas ievākšanas, izstrādes. Bet kāpēc tauta tieši pretēji - šūmējas, piesauc totalitārismu, komunismu un visus citus noziedzīgos un nedemokrātiskos režīmus, cilvēktiesību, privātuma pārkāpšanu, pat reketu, Padomju Savienību, Ziemeļkoreju un ko tik vēl ne? Vai vairums ir lielu līdzekļu atmazgātāji vai viņu sadarbības partneri, vai vienkārši valsts kaitnieki? Viss bija pieņemami līdz brīdim, kad ierunājās VID vadītāja Inese Jaunzeme, stāstot par VID reidiem: «Mums būs operatīvās vienības, un veiksim pārbaudes konkrētās vietās uz lielākajiem autoceļiem. Es domāju, ka, visdrīzāk, nebūs tāda veida akcijas, ka vienkārši stāvēsim uz ceļa un pārbaudīsim visus pēc kārtas.» Vai medus mucu sabojājis vārdiņš «visdrīzāk»? Vai tas nozīmē, ka var darīt arī citādi? Tomēr varēs vienkārši sarīkot reidu uz ceļa, apturēt ikvienu, ielīst viņa maciņā un pajautāt arī par tā pieticīgā satura izcelsmi? Diemžēl sabiedrības neuzticēšanās varai, neticība saprātīgai birokrātijas piemērošanai sasniegusi tik augstu līmeni, ka šādi iestādes vadītājas izteikumi raisa paniku, neraugoties uz likuma labajiem nodomiem. Tādēļ ļoti svarīgi, lai likumā tiek skaidri un nepārprotami ierakstīts, ko un kā VID vai citas «kompetentās iestādes» kontrolē un cik dziļi brauc iekšā cilvēku privātumā. Skaidri pateikt, ka šie grozījumi attiecas tikai uz 10 000+ līdzekļu pārvadāšanu pār robežu un tas nedod VID tiesības saukt uz tepiķa par 100, 200, 1000 eiro atrašanu cilvēku maciņos.

Priekšstats par to, ka VID varētu nevis pēc iepriekšējām izstrādēm, bet vienkārši uz dullo uz ceļa pārbaudīt autovadītājus, izveidojies arī ekonomikas ministram Ralfam Nemiro, kurš paudis šaubas par to, vai «šāda braukāšana un ķerstīšana varētu būt efektīva». Vai nu ministrs arī nav informēts par izmaiņu mērķi un izmantojumu, vai arī VID patiešām tā grasās darīt. VID nesteidzība šādas interpretācijas atspēkot kā maldīgas tikai pastiprina sašutumu un bažas, kas jau vēršas ne tikai pret VID, bet valsti kā tādu. Jo VID ir tikai izpildinstitūcija - valdības, Saeimas - politiķu izvēlētās politikas izpildītāja. Tomēr no tās darbības, doto pilnvaru izmantošanas veida un stila, no tās komunikācijas lielā mērā atkarīga sabiedrības attieksmes veidošanās pret valsti, tās institūcijām un, jā, arī nodokļu maksāšanu. Uzņēmēji nebeidz atkārtot - VID jākļūst par sadarbības partneri, nevis tikai represētāju. Jā, uzlabojumi ir, bet joprojām izpeld gadījumi, kā, piemēram, nesenais kafejnīcas Kinfield bēdīgais stāsts, kad VID attieksme lika slēgt godīga nodokļu maksātāja biznesu, turklāt VID vadītājas publiski paustais par parāda atmaksas grafika sastādīšanu un cita veida sadarbību neatbilda patiesībai.

Līdzīgi negribētos arī domāt, ka tie teju 100 tūkstoši strādājošo, kuriem ir izveidojies nodokļu parāds un kuri nav VID iesnieguši gada ienākumu deklarācijas, ir ļaunprātīgi nodokļu nemaksātāji. Visdrīzāk vairums no viņiem nemaz nezina, ka viņiem tās ir jāiesniedz, jo šāda nepieciešamība radās nevis tāpēc, ka būtu būtiski mainījušies viņu ienākumi un to gūšanas veids, bet tāpēc, ka valsts mainīja nodokļu aprēķināšanas kārtību, kurai izburties cauri grūtības bija pat rūdītiem grāmatvežiem, kur nu vēl vienkāršiem darba ņēmējiem, senioriem. Arī te no VID varētu gaidīt vairāk sadarbības, tostarp arī to nodokļu maksātāju aktīvāku rosināšanu un palīdzību deklarāciju iesniegšanā, kuriem pēc dažādu izdevumu attaisnojošu dokumentu iesniegšanas varētu būt radusies nodokļu pārmaksa. Tas būtu tikai godīgi un abpusēju sadarbību rosinoši.