50 miljoni eiro. Kad gan tāda summa varētu Latvijas politikāņus atstāt vienaldzīgus? Vēl jo vairāk – napoleoniņus, kam vara nejauši iekrita klēpī un tāpēc no saviem sadomātajiem panākumiem kaisli reibst prātiņš?
Latvijas Universitāte (LU) gatavojas pārdot daļu savu īpašumu, lai veiktu vērienīgu celtniecību savā jaunajā akadēmiskajā centrā Torņkalnā. Publiski minēta pārdodamo īpašumu aptuvenā vērtība - 50 miljoni. Milzu summa rada milzu kaislības par to, kurš naudas apsaimniekos. Vai izsaimniekos.
Augstskolas "likumdevējs", LU Satversmes sapulce 6.jūnijā it kā nobremzēja šīs iestādes iekšējo krīzi. Tā atkārtoti no jauna ievēlēja rektora amatā profesoru Indriķi Muižnieku, turklāt šoreiz - pat ar it kā pārliecinošu balsu vairākumu (132 pret 112 delegātu balsīm). Pats kandidāts un viņa atbalstītāji - tikai aizplīvuroti, caur puķēm, kā jau mums, latviešiem, ir pieņemts, toties pilnīgi pamatoti - biedēja balsotājus ar briesmām, kas draud ne tikai LU makam, bet arī tās neatkarībai.
Muižniekam šajā izšķirīgajā brīdī nevilšus piespēlēja Ilga Šuplinska. Izglītības un zinātnes ministre ir galvenais instruments Jaunās konservatīvās partijas iecerētajā un īpaši neslēptajā shēmā - sagrābt LU attīstībai paredzēto līdzekļu tērēšanas tiesības. Viņas paziņojums par nepieciešamību mainīt Latvijas augstskolu pārvaldību, veicot izmaiņas vairākos normatīvajos aktos, bija skaidrs apliecinājums LU Satversmes sapulcei: "bubulis", ar ko biedē Muižnieks, ir pavisam reāls un rosīgs - mērķis ir augstskolas autonomijas likvidēšana.
Vēl nesen cīņa par rektora amatu mums šķita tikai divu LU profesoru personisku ambīciju un aiz tām stāvošo interešu grupu lokāla spēkošanās. Kā tobrīd, maija beigās, spoži savā puaro.lv izteicās Jurģis Liepnieks, "...divas Olainfarm lobistu grupas lems - akceptēt vai neakceptēt Latvijas Universitātes rektora vēlēšanu rezultātus." Taču biologa Muižnieka un ar viņu konkurējošā ekonomista Gundara Bērziņa duelis izvērtās, poētiski izsakoties, par divu paprāvu zivtiņu cīņu, kuras saceltie burbuļi pamodināja dzīļu nezvēru...
Varaskāres apsēstiem politikāņiem par personiska aizvainojuma izraisītāju kļūst jebkāds viņu pilnvaru ierobežojums. Tāpēc Einaram Repšem "principa lieta" bija likvidēt - joprojām provinces pašvaldību un Saeimas liekuļu apraudāto - Ceļu fondu. Tagad Jānis Bordāns, apmierinot savus kompleksus - un pie viena gādājot partijai "ekonomisko bāzi" -, ķeras klāt augstskolu autonomijai.
Ideju par neatkarīgo akadēmisko iestāžu pārvēršanu valsts kapitālsabiedrībās - darbaspēka efektīvākas sagatavošanas vārdā - jau apskaņoja Ārvalstu investoru padome. To ar tieslietu ministru vieno, mazākais, ilggadējas savstarpējas simpātijas. Šīs valdības publiski izrādītā labvēlība padomi atkal padara "vienlīdzīgāku" pārējo ekonomisko interešu lobiju vidū. Turklāt kāpēc Krišjānis A. Kariņš vai koalīcijas partneri gribētu iepīkstēties, ja valdības lielākā un agresīvākā frakcija vēlas ņemt to, ko uzskata par savu?
Atkārtotajam LU Satversmes sapulces balsojumam it kā vajadzētu izbeigt visas - JKP plāniem tik neieciešamās - runas par haosu augstskolā, par leģitīmas vadības neesamību tajā, par nepieciešamību pēc ārējas pārvaldības. Taču politiskās hiēnas jūt asiņu aromātu. Turklāt Muižnieka komandas opozicionāru skaits ir pietiekami liels, lai ar to "varētu strādāt". Kas vēl būtu vieglāk tinams ap pirkstu par savā pašpārliecinātībā iekapsulējušos profesoru? Varbūt vienīgi docētājs, kam ir izmisīga vēlme par katru cenu izsisties profesūrā. Šos "mālus" tad arī "mīcīs" Šuplinska un citi JKP kuratori.
Viss ap LU notiekošais stipri atgādina 6.Saeimas ņemšanos ap Ķeguma HES nepieciešamo turbīnu iegādi pirms vairāk nekā divām desmitgadēm. Tābrīža Latvijas "saimnieki" pavisam atklāti (Saeimas bārā) teica apmulsušiem žurnālistiem: kāpēc naivie Latvenergo elektriķīši ir sadomājušies, ka drīkstēs tās pirkt uz savu galvu? Šī ir politiski svarīga, starptautiska lieta - tāpēc mēs, tautas vietnieki, to arī izlemsim!
Laiki mainās, varas rausēju politiskajiem projektiem izkārtnes mainās, taču viņu hiēnu iedaba nemainās.
