Viedoklis

Pagājušās nedēļas nogalē augsto Rīgas domes priekšsēdētāja amatu ieguva Dainis Turlais (Gods kalpot Rīgai (GKR)), taču uzreiz izrādījās, ka kuģis, kam viņš kļuva par kapteini, ir ar milzīgu sūci. Partijā Saskaņa ir uzradušies četri atkritēji – Aleksejs Rosļikovs, Vadims Baraņņiks, Valērijs Petrovs un Vitālijs Dubovs, kas nepakļāvās partijas disciplīnai un nenobalsoja par Saskaņas Rīgas nodaļas vadītāja Sandra Bergmaņa kļūšanu par vicemēru. Vēl šis četrinieks balsoja arī pret Oļega Burova (GKR) virzīšanu uz Rīgas brīvostas padomi. Četrinieks no Saskaņas ir izslēgts un nodibinājis domē neatkarīgu deputātu frakciju, kas turpmāk būšot vienota savos balsojumos.

Rīgas domes opozīcijas frakcijas tuvākajās dienās plāno sasaukt ārkārtas sēdi par neuzticības izteikšanu nupat ievēlētajam Rīgas mēram Dainim Turlajam (GKR). Vai Turlais kļūs par īslaicīgāko Rīgas mēru neatkarīgās Latvijas vēsturē, vai viņam tomēr izdosies noturēties uz dreifējošā kuģa ilgāk nekā Andrim Ārgalim, kurš domes vadībā sabija vien desmit ar pusi mēnešu?

Četru no Saskaņas izslēgto Rīgas domes (RD) deputātu demaršs, nepakļaujoties partijas vadības stūrētajai «balsošanas mašīnai», ir it kā grūti izskaidrojams. Īpaši tas attiecas uz pašreizējo vicemēru Vadimu Baraņņiku, kurš turklāt ir arī Rīgas brīvostas valdes loceklis un Rīgas satiksmes, kā arī citu Rīgas uzņēmumu kapitāldaļu turētājs. Politiskais amatu sadalījums pēc Ušakova katapultēšanās uz Briseli pašam Baraņņikam nedeva nekādas iespējas pakāpties kaut kur vēl augstāk.

Aldis Gobzems gāja uz Rīgas pili cauri šķidram atbalstītāju pulciņam. No debesīm smīlāja drēgns vēla rudens miklums. Plānais mētelītis neturēja krunku, un Aldis centās netrīcēt no aukstuma, kas līda iekšā pa visām šuvēm. Viņš visiem smaidīja, laipni rokojās, tomēr trīceklis nerimās. Bet tas, šķiet, nebija no drēgnuma, tam Aldis nojauta citu iemeslu: prezidents viņam pateiks «sorry, vecais». Protams, ne tādiem vārdiem, bet ar tādu domu. Šo Alda gājienu uz pili varēja uzskatīt par pēdējo, nu jau skaits bija zudis, cik reižu viņš un citi premjera amata pretendenti mēroja cerīgos soļus pretim prezidenta rokai, kas sveicina bez solījumiem...

No 31. maijam līdz 1. jūnijam Jūrmalā notika XXIV Baltijas foruma konference Komunisma demontāža: ko māca antikomunisma revolūcijas, kas bija veltīta Eiropas ģeopolitiskajiem notikumiem pēdējo trīsdesmit gadu laikā.

Ierēdņu ikmēneša ienākumu noslepenošanai pēc Satversmes tiesas sprieduma, loģiski, sekos to pašu ierēdņu gada ienākumu deklarāciju noslepenošana ar Saeimā pieņemtiem likuma grozījumiem.

Man šķiet, tas ir ļoti neētiski – pretnostatīt smagi slimus cilvēkus un viņu vajadzības pret vajadzību celt koncertzāli. To saku ne tāpēc, ka ienīstu slimus cilvēkus vai nezinātu, kā tas ir, ja nevari palīdzēt pat savam vistuvākajam. Es vienkārši uzskatu, ka, šādi pretnostatot, mēs nekad nedzīvosim labi. Ja nepratīsim rūpēties par saviem slimniekiem un kultūras vajadzībām, šī nekad nebūs labklājības valsts. Es šo situāciju salīdzinātu ar putna spārniem, kas lidonim noder vien tad, ja tie abi darbojas, jo, iztiekot bez tēlainiem salīdzinājumiem, gan koncertzāles, gan slimnieku atbalstu trijos vārdos sauc pavisam vienkārši – rūpes par cilvēkiem.

Politiķi līksmo par jauno kārtību, kas tagad nosaka Valsts prezidenta atklātu ievēlēšanu. Cik jauki, cik labi, cik caurspīdīgi un godīgi tas nu ir. Lūk, Egils Levits tagad ir ievēlēts atklāti, un kāda laime caur to ir atnākusi.

«Savādi, ka šoreiz Valsts prezidenta ievēlēšanu nepavada ierastie ķengu komentāri...» – šādi un līdzīgi ieraksti parādījās sociālajos tīklos. Latviskajā publikā tradicionālo ķengu bija visai maz, bet ne jau tāpēc, ka interneta publika pēkšņi būtu kļuvusi izglītotāka un pieklājīgāka. Nē. Īsti neatradās kam piekasīties – topošajam prezidentam aiz muguras nestāvēja nedz zoodārzs, nedz mazisks intrigu tirgus. Vismaz ne tāds tirgus, ko viena otra prezidenta ievēlēšanā varēja saskatīt pat pusakls vienacis.

«Heute waehlt unser Volk... Bloedsinn, fack, Parlament! - den Staatspresidenten,»* pusstundu pirms parlamenta ārkārtas sēdes sākuma kāda gide pie Saeimas nama vācu tūristiem stāstīja par tūlīt gaidāmo notikumu.

Nepateicība ir pasaules avanss, alga būs pēc tam, drūvīgi nodomāja jaunkonservators, tieslietu ministrs Bordāns. Nu, iespējams, kaut kā līdzīgi nodomāja. Jo bija jau arī iemesli tādām domām, jo vēlētāju vairums tomēr izrādījās nepateicīgi sušķi.

Vēl pirms pāris mēnešiem bija bažas, ka politiskie spēki, kuru redzamākie līderi ir Itālijas iekšlietu ministrs Mateo Salvīni un Francijas politiķe Marina Lepēna un kuri iestājas par pakāpeniski evolucionējošu Eiropas Savienību (šos spēkus politiskie pretinieki zākā par nacionālistiem, Eiropas pretiniekiem utt.), pēc vēlēšanām iegūs ievērojamu ietekmi Eiropas Parlamentā (EP). Taču, kad tika apkopoti kopējie EP vēlēšanu rezultāti, kļuva skaidrs, ka, par spīti «nacionālistu» ievērojamiem panākumiem Itālijā, Ungārija, Francijā un citviet, to ietekme EP būs mazāka, nekā sākotnēji tika prognozēts. Dažādu Eiropas valstu struktūras kopīgiem pūliņiem novērsa «nacionālistu» ietekmes ievērojamu pieaugumu.

Šodien 100 Latvijas pilsoņu vēlēs Latvijas Valsts prezidentu. Diemžēl šīs vēlēšanas par vēlēšanām var dēvēt vien nosacīti. Nav runa pat par to, ka tajās piedalīsies ārkārtīgi niecīga tautas daļa. Galu galā šie simt pilsoņi ir Saeimas deputāti un tātad mūsu priekšstāvji. Zināmā mērā – starpnieki, kuriem saskaņā ar mūsu valsts Satversmi esam uzticējuši šo atbildīgo darbu – Valsts prezidenta ievēlēšanu, tāpēc ievēlētā prezidenta leģitimitāti ne mirkli neapšaubu. Runa ir par ko citu.

Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanu galvenā intriga bija – vai vecās «tradicionālās» partijas saglabās vairākumu un līdz ar to vai dažādi eiroskeptiskie, par populistiskiem dēvētie politiskie spēki (pārsvarā galēji labēji noskaņoti) iegūs pietiekami lielu mandātu skaitu, lai būtiski mainītu līdzšinējo ES politisko kursu.

«Esmu ieskrējis uz brīdi Aucē. Cilvēki nevar nobalsot, kuri atbraukuši ciemos, man sūdzas. Tāpat vēstules netika saņēmuši. Ja lidmašīnā ir tehniskas ķibeles, tas ir drauds cilvēku dzīvībai. Ja vēlēšanās ir tehniskas ķibeles, tas apdraud demokrātiju. Attīstībai/Par! jau nespēja vadīt valdību, un tai vēl vajadzēja sačakarēt vēlēšanas ar CVK vadītāja nomaiņu!» – tā man 24. maijā atrakstīja kāds paziņa, vērodams EP vēlēšanu norisi. Tā nebija vienīgā ziņa, kas liecināja par haosu. Informācija nāca no daudzām vietām un bez mitas. Datu apmaiņas sistēmas problēmu dēļ desmitiem cilvēku, kuri vēlējās nobalsot agrāk un citā iecirknī, gāja prom no iecirkņiem nenobalsojuši. Diez vai viņi atgriezās pēc tam 25. maijā, lai atkal mēģinātu nobalsot. Visticamāk, ka ne.

Korupcija ir baisa sērga, un par tās apkarošanu vairums sparīgi aplaudētu. Līdzīgi par augstu amatpersonu atlaišanu par to nolaidību, bezdarbību vai negodprātību, kas grauj ne tikai iestādes tēlu, bet arī cilvēku dzīves. Kā, piemēram, Ainažos deviņus gadus pamestā jaunieša dzīvi. Te gan atbildīgo nav, bet ietekmīgākos kantoros jaunā vara maina vai draud atbrīvot amatpersonas vienu pēc otras. Aplausi gan atskan tikai no dažām pietuvinātām plaudētāju grupiņām. Tauta nesaprot, ko grib, vai tomēr saprot vairāk, nekā politiķi grib, lai saprastu?

Nedēļas nogalē notiks Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanas. Labais tonis liek aicināt visus piedalīties šajās vēlēšanās, jo tās taču, kā vienmēr, ir «vēsturiskas» un tajās «izšķiras» mūsu kopējais liktenis. Šoreiz publiski izteikt šīs dramatiskās frāzes ir tikpat patiesi kā sociālajos tīklos pasteigties paust savu sajūsmu par neaizmirstamo dziedātājas Madonnas priekšnesumu Eirovīzijas noslēguma koncertā, kurš esot aizēnojis visu pārējo mākslinieku necilo sniegumu, lai gan patiesībā Madonna, pēc vispārējā atzinuma, nodziedāja neraksturīgi vāji un arī priekšnesums bija pasākuma raksturam neatbilstošs.

Ar katru nākamo reizi vēlētāju aktivitātei Eiropas Parlamenta vēlēšanās ir bijusi vērojama tendence samazināties, un droši vien nekāda dižā tā nebūs arī šajā reizē – diezin vai vēlēt aizies vairāk par trešdaļu balsstiesīgo.

«Latvija ir pelnījusi tikpat labu pārvaldību, kāda ir Rīgā,» Saskaņas reklāmas rullītī saka Sergejs Staniševs, Eiropas sociālistu partijas prezidents. Līdzīgas ģeķības klāsta vairāki citi «sociālisti» un viņu mutācijas. Reklāma gan ir paveca, tā tapusi pērnā gada maijā, un tās mērķis – piesaistīt pēc iespējas vairāk «sociālistiski» domājošus pilsoņus 13. Saeimas vēlēšanās.

Ja man jāizvēlas starp izvirzītajiem Valsts prezidenta amata kandidātiem, es noteikti dodu priekšroku Egilam Levitam. Un, ja dažs labs tagad ierunājas par morāli, tad man šķiet, ka tieši viņa profesionālisms būs tas, kurš neļaus Egilam, ja viņu izraudzīs par Valsts prezidentu, būt amorālam. Esmu vērojis šīs morāles un profesionālisma attiecības cilvēkos, un parasti (ne vienmēr) tās mani ir iepriecinājušas.