Viedoklis

Apaļas vai pusapaļas jubilejas ir ne tikai svinības, bet arī labs motīvs, lai izvērtētu pārmaiņas un to virzību. Latvijas simtgade izvērtās par plašu un visaptverošu pasākumu un notikumu virkni. Savukārt pusapaļā Latvijas dalības ES jubilejā izpalika lieli un masveidīgi forumi.

Ubadzei atņemts mazs zēns, kurš vēlāk nodots adopcijā vientuļam jūrniekam, kurš zēnu iespundējis mājās, un par zēna iespējamu seksuālu izmantošanu ziņots Valsts policijai, kura lietu nav izmeklējusi, turklāt iesniegumi pazuduši. 1999. gadā zēns Juris ievietots psihoneiroloģiskajā slimnīcā Jelgavā, 2000. gadā pārvests uz bēdīgi slavenajiem Ainažiem un – aizmirsts, pamests! Deviņus gadus, neinformējot dzīvus esošos vecākus vai vecvecākus, nemeklējot tuviniekus, aizbildņus, nemēģinot bērnu skolot. Jaunietis izaudzis kā tāds Mauglis. Lai gan – nē, Mauglim klājās daudz labāk, viņu džungļos mīlēja, sargāja, mācīja, kamēr puiku smagi zāļoja un pazemoja ar seksuālu un cita veida vardarbību, kā, pēc jaunieša stāstītā, noticis arī Ainažos.

Par šo dienu vēsturē ļoti viegli būtu uzrakstīt klišejisku komentāru. Piemēram, varētu izplūst garās apcerēs par integrācijas neiespējamību. Par tiem, kuri sevi uzskata par uzvarētāju pēctečiem un pat netaisās atzīt Latviju vai latviešus par līdztiesīgiem esam. Par tiem, kuri savā demagoģijā vārdus Padomju Savienība un komunistiskā partija veikli nomainījuši pret vārdiem Eiropas Savienība un cilvēktiesības. Tādā gadījumā būtu iespējams uzrakstīt kaut ko skarbu par to, ka izlīgums starp pakļautajiem, izvarotajiem un represētajiem un atbrīvotājiem nav iespējams. Galvenais šādos gadījumos uzņemt ļoti personisku intonāciju.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce vakar neizgāja izskaidroties ar protestētājiem pret viņa bīdīto pašvaldību reformu, jo bija aizņemts ar daudz svarīgāku darbu – viņš gatavoja šodien paredzētajai atklāšanai «labiekārtotu telpu darbiniekiem ar bērniem ministrijas telpās» (citāts no ministrijas paziņojuma).

Badastreiks pie Ministru kabineta ēkas turpinās. Esmu saticies un runājies ar visiem, kas līdz šim (4.05.) streikojuši. Un tikšos arī ar nākamajiem, divi no kuriem ir jau zināmi. Jo es uzskatu, ka mans profesionāls pienākums ir zināt iespējami plašu mūsu sabiedrībā pastāvošo uzskatu spektru.

Kamēr liela daļa sabiedrības šausminās par koruptīvajām orģijām, kuras notika Rīgas satiksmes iepirkumos, ir pamats domāt, ka ministriju padotības iestādēs iepirkumu orģiju organizatori jau ir aiziepirkušies tiktāl, ka grauj Latvijas starptautisko reputāciju. Diemžēl viss virzās uz to, lai būtu pamats apšaubīt Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātu leģitimitāti Latvijas teritorijā.

Pašvaldību reformas izdošanās būtu kārtējais apstiprinājums pamācībai, ka vienīgā reālā cīņa pret cilvēkēdājiem ir viņu apēšana.

Nedēļas sākumā Saeimas komisija ar pārliecinošu balsu vairākumu konceptuāli atbalstīja ierosinājumu pārtraukt piešķirt nepilsoņa statusu jaundzimušajiem. Iniciatīvas autors ir Valsts prezidents Raimonds Vējonis, kurš parlamentā to iesniedzis atkārtoti, jo Saeimas iepriekšējais sasaukums nobalsoja pret automātisku pilsonību bērniem. Paredzams, ka šis ierosinājums vēl izsauks plašas Saeimas debates, taču Biznesa augstskolas Turība profesors, bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš norāda, ka automātiska pilsonības piešķiršana visiem Latvijā dzimušajiem bērniem, ja vien vecāki nebūs izvēlējušies citas valsts pilsonību, ir solis uz labvēlīgāku integrāciju. Turklāt šobrīd, kad ir pagājuši vairāk nekā 25 gadi, kopš neatkarības atgūšanas, ir pēdējais laiks izbeigt šo iekapsulējušos politiku.

Rakstot valsts svētku komentārus, allaž ir nedaudz pretrunīgas izjūtas. No vienas puses, šī nav reize, kad piestāvētu izplūst nīgrās pārdomās. No otras puses, esmu dzīvojis pietiekami ilgi, lai atcerētos klaji melīgos tekstus, kurus bija spiesti rakstīt žurnālisti padomju laikā. Esmu arī lasījis pietiekami daudz, lai zinātu, ka šī slavinošo rakstu tradīcija nav komunistu izgudrota. Siekalainas lišķības par vadoni Ulmani katrs, kas māk apmeklēt Latvijas Nacionālo bibliotēku, var atrast pēcapvērsuma laiku presē. Ziedu vārti un slavas raksti ir latviešu dabā bijuši arī senāk. Par trumuļu un citu mājturības priekšmetu iejūsminātu šķindināšanu savos humorpilnajos pantos zobojās jau vecais, labais Blaumanītis. Šīs atmiņas disciplinē un ved pie veselā saprāta.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Jurim Pūcem vajadzēja nevis liegt iedzīvotāju aptaujas par administratīvi teritoriālo reformu, bet plānot un pasūtīt tās pašam sadarbībā ar pašvaldībām.

Ir mirkļi, kuru radītās sajūtas nedziest. Tās dzīvo savu dzīvi, nepievēršot uzmanību tiem, kuri apgalvo: viss ir noticis nepareizi, viss bijis veltīgi, jo mūsu naivās cerības nepiepildījās.

25. aprīlī Latvijas Republikas Augstākajā tiesā notika, manuprāt, saturīga mediju diena. Notikuma saturu NRA (26.04.) perfekti izklāstījis kolēģis Imants Vīksne. Bet arī man kā komentētājam gribas izcelties un sistēmas juristu sniegto itin kā grodo amata arhitektūras ainu vērtēt no tās pilsoniskās efektivitātes un cilvēku uztveres viedokļa. Piemēram, es uzskatu, ka par likuma un taisnīguma attiecībām Latvijā joprojām daudz jādomā.

Rīgas Stradiņa universitāte ir laidusi klajā Daiņa Zelmeņa grāmatu Valsts loma tirgus ekonomikā.

Interfronte Latvijā joprojām ir uzvaras gaviļu ieskauta, tā nav nedz mirusi, nedz apklususi, tā joprojām ir dzīva un paliek nemirstīga kā proletariāta vadonis, vecais vaska lellis Ļeņins. Ar interfronti domāju ne tik daudz Ždanokas iepelējušās teātra izrādes, mēģinot reanimēt padomju oficieru madāmu apmeklētos pasākumus «gribu mācīties krievu valodā», cik mūsdienīgas, dāsni apmaksātas pretvalstiskas aktivitātes, kuras notiek ar vietējo drošības iestāžu tolerantu klusuciešanu. Protams, drošības iestādēm tāda programmiņa galvā nepiedzims no svētā gara, tur vajadzīgs likumdevēju mīkstmiesīgs atbalsts.

Par spīti Rīgas satiksmes korupcijas lietai, Rīgas mēra Nila Ušakova atstādināšanai no amata un vēl visādām ķibelēm, kas pēdējā laikā piemeklē Rīgas domi, partijai Saskaņa reitings ir joprojām augsts, aprīlī pat audzis par 2% un pašlaik ir 19,7%. Tā rāda sociologu firmas SKDS jaunākais partiju reitings, kas tapis pēc Latvijas Televīzijas pasūtījuma. Domājot par Eiroparlamenta (EP) vēlēšanām, kas notiks 25. maijā, Ušakovs var cerēt, ka diezgan mierīgi tiks ievēlēts un, iespējams, ne tikai viens pats, bet Saskaņa var dabūt vēl kādu EP mandātu.

25. aprīlī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) izplatīja ministra Jura Pūces paziņojumu – apturēt Ikšķiles novada pašvaldības lēmumu par iedzīvotāju aptaujas organizēšanu, lai noskaidrotu iedzīvotāju viedokli par iespējamo novada pievienošanu citai administratīvai teritorijai. Lēmumu noskaidrot iedzīvotāju viedokli VARAM ministrs Juris Pūce nodēvēja par pretlikumīgu: «Pašvaldība ir izvēlējusies tādas aptaujas rīkošanu, kas nevar tikt atbalstīta, jo pašvaldība pārkāpj normatīvajos aktos noteiktās pilnvaras. Lēmums par šo reformu ir visu iedzīvotāju kopīgs lēmums, kas jārealizē caur Saeimu.»

Šonedēļ Latvijas galvaspilsētā Rīga ir divas ievērības cienīgas ačgārnības – skaļais politiskais riņķadancis ap Deglava pārvadu un paklusās debates par neuzcelto koncertzāli. Tracis ap tiltu, protams, ir skaļāks un redzamāks. Tas sit pa pieri daudziem, turklāt ne tikai rīdziniekiem pilsētas guļamistabu rajonos – skaidrs, ka šādas stratēģiski svarīgas transporta infrastruktūras slēgšana rada kaudzi neērtību teju visai Latvijai. Slikti vien, ka rūpes par cilvēku drošību šoreiz vairāk atgādina politisku rēķinu kārtošanu.

Brasas tilta remonts un Deglava tilta slēgšana izraisījuši plašus sastrēgumus Rīgas ielās. Autovadītāji, sēžot korķos, šķendējas un lamā visus, ko vien savā iztēlē atrod par vainīgajiem. Politiķi cenšas vainu uzgrūst viens otram, taču šobrīd nodarboties ar vainīgā meklēšanu nav īsti jēgas. Jādomā, kā situāciju mainīt. To var izdarīt vienīgi tad, ja ir skaidra izpratne par problēmu cēloni. Diemžēl to nedz politiķi, nedz arī Rīgas iedzīvotāji īsti nevēlas apjaust.

«Rīgas pils arī dega ļoti skaisti,» kāds sociālo tīklu prātnieks salīdzināja 2013. gada ugunsgrēku un Parīzes Dievmātes katedrāles degšanu 2019. gada Lieldienu nedēļā. «Jā, cool,» ar tādu pašu entuziasmu atbildēja cits ugunsgrēku eksperts. Bija daudz idiotisku, nekaunīgu un liekulīgu «vērtējumu» par nule notikušo Parīzes Dievmātes katedrāles gandrīz (!) bojāeju. Vieni kritizēja «nemākulīgos ugunsdzēsējus, kuri sava vājuma dēļ nesaglāba katedrāli un tāpat nesaglābs visu Eiropas civilizāciju», otri kaunināja ziedotājus celtnes atjaunotnei, piedāvādami samest naudiņu neēdušajiem Āfrikas bērniem, savukārt trešie ultramoderni sunīja katoļu Baznīcu, kuras viens no redzamākajiem simboliem – Notre Dame de Paris – «par laimi» dega spožās liesmās...

Liela ķeza gaida Rīgu, liela ķeza. Izskatās, ka tā ir neizbēgama, jo sakarā ar remontu kopš aizvakardienas kustība pār Brasas pārvadu jau ir ierobežota. Bet vēl taču trūka tādas laimes, lai nostopētos arī Augusta Deglava tilts. Transporta ievārījums dažkārt mēdz izcelties pat tad, ja noticis sīks negadījums, bet te uzreiz pārtrūkst asinsrite vienlaikus pāri diviem tiltiem! Un vēl taču arī Salu tilts ir remontā ar apgrūtinātu kustību. Un ielas tiek lāpītas.