Nepagrābt rūgto biķeri

Politiķi līksmo par jauno kārtību, kas tagad nosaka Valsts prezidenta atklātu ievēlēšanu. Cik jauki, cik labi, cik caurspīdīgi un godīgi tas nu ir. Lūk, Egils Levits tagad ir ievēlēts atklāti, un kāda laime caur to ir atnākusi.

Taču par ko tā jāpriecājas? Par to, ka izpalika intriga balsojumā un valdošās koalīcijas partiju bonzas varēja izkontrolēt savu parlamenta frakciju deputātus, lai viņi visi kā ierindā zaldātiņi pakļaujas disciplīnai? Ja tā ir kaut kāda milzu vērtība, lai nu tā būtu.

Valsts prezidenta atklāta ievēlēšana gan nav tas ļaunākais, kas sadarīts. Var prezidentu ievēlēt arī atklāti. Taču nejēdzība ir iepriekšējos gados veiktā visu augstāko amatpersonu, tostarp arī tiesnešu un ģenerālprokurora, ievēlēšanas kārtības maiņa no aizklātas uz atklātu. Kopš seno grieķu un romiešu laikiem visā demokrātijas attīstībā ir pastāvējusi aizklāta ievēlēšana. Neba tāpat vien aiz gara laika, bet ar gudru ziņu Satversmes tēvi iedibināja augstu amatpersonu aizklātu ievēlēšanu. Taču mūsdienu augstprātīgie politiķi uzskata sevi par pārākiem un ar vieglu roku atkarībā no viendienīgām aktuālās politikas vajadzībiņām un kaprīzēm visu ko svītro un raksta iekšā Satversmē un citos likumos, kas attiecas uz valsts iekārtu. Diezin vai tas ir liels solis uz demokrātijas attīstību, ja ievēlēšanai jānotiek kā padomju laikā sapulcē rūpnīcā, kur komjaunieši vienbalsīgi pacēla sarkanas lapiņas un skanēja ilgi aplausi.

Tad jau arī Saeimas vai pašvaldības vēlēšanās vajadzētu atklātu balsošanu - būtu caurspīdīgi un godīgi. Iespiest vēlētāju pasēs zīmodziņu, kurā redzams, par kuru partiju viņi vēlējuši. Darba devējs varētu redzēt, vai apakšnieks balsojis par Saskaņu vai par Nacionālo apvienību... Nē, nē, to nu gan neviens negribētu. Bet tad kāpēc tik ļoti vajadzēja, lai tautas priekšstāvju balsojumi par amatpersonām ir redzami?

Latvijas dzīve ir zem vidējā Eiropas līmeņa, tāpēc sabiedrībā ir aizdomas, ka kaut kas nav labi ar sistēmu, kādā darbojas valsts institūti, un kārtību, kādā tie tiek ievēlēti. Varbūt nav pareiza pašreizējā proporcionālā Saeimas ievēlēšana un vajag pāriet uz mažoritāro vai jaukto? Varbūt Valsts prezidents jāievēlē nevis Saeimai, bet visai tautai? Par to domātāji ir domājuši jau 30 gadus un diskusijas turpināsies. Izcilais domātājs Artuss Kaimiņš uzskata, ka tauta nav nobriedusi tautas vēlētam prezidentam - tātad ir dumja. Nezin vai tauta ir dumja vai Kaimiņš, bet risks, protams, pastāv. Saskaņā ar Satversmi Valsts prezidentam ir diezgan dekoratīvas funkcijas un maza ietekme iekšpolitikā. Ja prezidentu ievēlēs tauta, tas vilks līdzi funkciju paplašināšanu prezidentam, jo būtu neloģiski atstāt prezidenta varu šauros ietvaros, ja viņam ir tik stiprs, visas tautas dots mandāts. Tas nozīmētu jauna varas centra rašanos un attiecīgi parlamenta varas mazināšanu. Tas būtu arī solis no parlamentāras uz prezidentālu republiku. Bet zināms taču, ar kādām asiņainām grūtībām saskaras postpadomju prezidentālās republikas Kaukāzā, Centrālāzijā, arī Ukrainā. Laime, ka Latvijai šis rūgtais biķeris ir gājis secen.

Ukrainā jaunais cerību nesējs, prezidents Volodimirs Zelenskis un liela tautas daļa domā, ka nelaimju sakne ir valstī pastāvošajā mažoritārās un proporcionālās vēlēšanu sistēmas apvienojumā, ka tieši mažoritāri ievēlētie deputāti ir ļaunums. Nupat Zelenskis parakstīja rīkojumu par pāreju uz tikai proporcionālo sistēmu, taču parlaments šīs izmaiņas noraidīja. Var teikt, ka tā bija jaunā prezidenta pirmā sakāve - neizdošanās. Tikmēr Latvijā tieši pretējā virzienā aizvien vairāk ļaužu domā, ka visa vaina ir proporcionālajā sistēmā pēc partiju listēm un vajag mažoritāro balsošanu apgabalos.

Tautas un valstis ir dažādas un politikas morāle tāpat. 23. maijā Indijā noslēdzās ģenerālvēlēšanas, kuru rezultātā pie varas palika līdzšinējais premjers Narēndra Modi. Bet vēlēšanās piedalījās tikai indieši Indijā, ja neskaita kareivjus, diplomātus un ierēdņus, kas ārzemēs pilda valstiski svarīgus uzdevumus. Viņu dzimtene ir skarba un netieši saka: «Parlamentu ievēlē tie, kas dzīvo Indijā. Pasaules klaidoņu balsis mums nav vajadzīgas.»

Tikmēr Latvija par dārgu naudu izsūta kastes ar vēlēšanu papīriem pat uz Jaunzēlandi un asaraini priecājas, cik mīļie tautieši aktīvi balso, drebošām rokām pārskaita katru ārzemēs novēlējušo balsi. Tāda ir mūsu izpratne.

Mums ir sava pieredze un domāšana - to, ko citi uzskata par sliktu, mēs varam uzskatīt par labu un otrādi. Pašiem jāmeklē kāda labāka formula labākai dzīvei, taču to vajadzētu darīt ar septiņreizēju nomērīšanu, ar pietāti pret Satversmes sapulci, kas pirms simt gadiem rakstīja valsts pamatus, un paveroties apkārt, lai neatkārtotu citu zemju kļūdas. Spēles noteikumus var mainīt, taču tas nenozīmē, ka komanda, kuras futbolisti mūždien aizsit bumbu sprīdi garām vārtiem, gūs labākus panākumus, ja tiks palielināts vārtu platums un augstums. Var izmēģināties visādas sistēmas, taču cilvēkresurss, no kura nāk politiķi, paliks tas pats. Tie paši vēži, kurus jau pazīstam, pielāgosies un atradīs vietas kulītēs arī tad, ja tauta vēlēs prezidentu un būs jārāpo pa mažoritāriem akmeņiem. Pie sistēmas maiņas būtu citādi, bet vai šis citādi būtu labāk?