Viedoklis

Trešdien mani intervēja viena no Latvijas televīzijām par problēmām saistībā ar Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām. Kad izteicos, ka joprojām nedz pa pastu, nedz uz savu Valsts ieņēmumu dienesta Elektroniskajā deklarēšanas sistēmā (EDS) norādīto e-pastu neesmu saņēmis informāciju par vēlēšanu iecirkni, kurā man ir jābalso, tad gan TV žurnālists, gan TV operators atzina, ka arī viņi nav no Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP)saņēmuši informāciju par savu vēlēšanu iecirkni.

Rodas iespaids, ka tieslietu ministrs Jānis Bordāns (Jaunā konservatīvā partija (JKP)) ir sēdējis un gudrojis: «Nu ko vēl tādu dulnāku pastrādāt? Citādi te citi ministri ar savām aktivitātēm kļūst par mani populārāki.»

Sākšu ar atvainošanos Valsts drošības dienestam (VDD). Piedodiet, lūdzu, ka es jums «uzbraucu», savā pilnīgi nepamatotajā riebumā pret Latvijas sabiedrības šķēlējiem meklējot atbalstu un izpratni dienestā, kam vajadzētu rūpēties par valsts drošību. Piedodiet, lūdzu, ka, galīgi neizprotot vārda brīvības jēdzienu, tik muļķīgi uzprasījos, lai jūs to izskaidrotu savā atbildes vēstulē. Un piedodiet, ka tik raupji atbildēju uz jūsu vēstuli, nepateicībā atcērtot: «Paldies. Pat nešaubījos, ka atbilde būs tieši tik bezzobaina. Tiešām paldies.»

Atklāti sakot, man subjektīvi nav lāgā saprotama tā saucamā Trauksmes celšanas likuma, kurš stājās spēkā pirmajā maijā, vajadzība, un es to uzskatu pat par savā ziņā amorālu. Jo – vai tad mūsu iekārtā, mūsu valstī visai tās telpai nav pašsaprotami (!) jābūt taisnīguma, taisnības uzturēšanas telpai? Vai tad varai mūsu valstī nav pašsaprotami (!) jāreaģē uz katru cilvēku vēsti par netaisnību, nejēdzību, nelikumību? Vai tad katrs likums te nepastāv tāpēc, lai sev noteiktos kompetences ietvaros iedibinātu taisnīgumu? Kāpēc gan šis aptverošais varas reaģēšanas pienākums ir jāreglamentē ar kaut kādu atsevišķu tiesību aktu, ja tam pašsaprotami (!) būtu jāattiecas uz visu tiesību telpu? Lūk, tas man nav saprotams.

No politiķu puses būtu paštaisni un populistiski zemajā vēlēšanu aktivitātē, kas, visdrīzāk, izpaudīsies arī nedēļas nogalē gaidāmajās Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās, vainot vēlētāju reģistru jeb vēlētāju piesiešanu konkrētam vēlēšanu iecirknim. Sava loma būtu ierādāma arī politiķu piekoptajai vēlēšanu un vēlētāju profanācijai un plaisai starp varu un tautu.

Neviens cilvēks nav svēts. Katram no mums ir savi trūkumi, sava uts. Kā teicis mūsu civilizācijas idejiskais pamatlicējs Jēzus Kristus – lai pirmais met akmeni tas, kurš pats bez grēka. Arī neviena partija nesastāv no svētajiem, lai kā dažam labam gribētos par tādu uzdoties. Neslēpsim. Ir mums atsevišķi politikāņi, kuros iemājojusi nepārvarama vēlme uzdoties par svētajiem, kā to trāpīgi epizodēs par sektantu sludinātāju brāli Teodoru raksturojis Vilis Lācis romānā Zvejnieka dēls, un šī vēlme izraisa īpašu riebumu. Nu cik var?

Jelgavas 4. vidusskolas mūzikas klašu koncerti allaž izcēlušies ar augstu kvalitāti, ne velti arī šīs skolas meiteņu koris Spīgo uzvarējis dažādos starptautiskos koru konkursos un tālu skandējis Latvijas vārdu pasaulē. 15. maijā šajā skolā notika Ģimenes dienas koncerts, kurā vienlaikus ar muzikālajiem priekšnesumiem izskanēja arī skolas direktora, pūtēju orķestra Rota vadītāja Agra Celma aicinājums atcelt iecerētās pamatizglītības standarta reformas. Citastarp tās paredz no 2020./2021. mācību gada nefinansēt profesionāli orientēto novirzienu programmas skolās.

Šobrīd notiek izglītības sistēmas reforma. Uzsvars tiek likts uz tā saucamajām kompetencēm. Proti, jaunajam cilvēkam ir svarīgāk iegūt noteiktas prasmes, nevis iekalt (iedzīt atmiņā) noteiktus faktus vai formulas. Šos faktus jau ikviens varot atrast internetā. Līdz ar to jāveicina spējas atrast vajadzīgo informāciju. Sociālajos tīklos tiek apņirgtas matemātisko formulu zināšanas, jo darba intervijas tās taču neviens neprasot. Būtu bijis labāk, ja skolā mācītu to, kā pareizi atbildēt uz darba interviju jautājumiem. Rodas jautājums – kāds ir skolu uzdevums? Vai dot cilvēkam informatīvo bāzi, vai arī dot iemaņas praktiskajai dzīvei, jo skaidrs, ka Pitagora teorēmu diez vai kādreiz reālajā dzīvē nāksies pierādīt.

Satiksmes ministrs Tālis Linkaits (Jaunā konservatīvā partija) drasē pa savu nozari kara zirgā un cērt galvas pa labi un kreisi – darbu jau zaudējuši virkne dažādu ministrijas pakļautības uzņēmumu amatpersonu. Tur nekāda brīnuma nav, jo agrāk ministriju ir vadījušas citas partijas, bet JKP ir raksturīga īpaši smaga paranoja – visur tai rēgojas kaut kādi tumšie briesmoņi un viņu ielikteņi. Šajā «garo nažu naktī» dažs varbūt ir tiešām pelnījis būt represēts, bet cieš arī ar politiku nesaistīti ierindnieki. Šīs aktivitātes ministrs un viņa partija enerģiski «spino» plašsaziņas līdzekļos – televīzijā, tīmekļa sociālajās vietnēs. Tagad visiem būtu jānotic, ka Linkaits strādā tautas un valsts labā – lai nebūtu korupcijas, lai būtu labāka pārvaldība, lai uzlabotos uzņēmējdarbības vide, valsts konkurētspēja un visādi tā. Taču diemžēl ar katru nākamo soli ministra gaitās aizvien skaidrāk top redzama spalvaina āža kāja.

Lai gan Neatkarīgā ilgstoši un neatlaidīgi norādīja (kaut vai mans raksts Tarifi pieaug, inflācija... tā nedaudz šā gada 13. aprīlī), ka, rēķinot inflāciju, šogad ir jāņem vērā tas, ka no 1. janvāra būtiski pieaug daudzi ar jauniem nodokļiem, minimālo algu un maksājuma kārtības maiņu saistītie tarifi, Centrālā statistikas pārvalde tarifu pieaugumu pamanīja tikai aprīlī. Atbilstoši CSP aprēķiniem, Latvijā šogad aprīlī salīdzinājumā ar martu patēriņa cenas pieauga par 0,9%, savukārt kopējais cenu kāpums šā gada aprīlī salīdzinājumā ar 2018. gada aprīli – sasniedza 3,4%.

Ceturtdienas pievakarē atlidoju no atvaļinājuma Portugālē. Jāsaka, kā ir, brīnišķīga vieta. Bet Latvija tomēr mīļāka.

Pat latviski ir iznākušas vairākas un pat pašu latviešu (P. F. Drukers, T. Piketī, A. Klauss, St. Keišs, A. Kazinovskis, M. Pūķis...) gan valsts, gan vietējās pārvaldes optimālai un maksimāli efektīvai organizācijai šādā vai tādā pavērsienā veltītas grāmatas.

Apaļas vai pusapaļas jubilejas ir ne tikai svinības, bet arī labs motīvs, lai izvērtētu pārmaiņas un to virzību. Latvijas simtgade izvērtās par plašu un visaptverošu pasākumu un notikumu virkni. Savukārt pusapaļā Latvijas dalības ES jubilejā izpalika lieli un masveidīgi forumi.

Ubadzei atņemts mazs zēns, kurš vēlāk nodots adopcijā vientuļam jūrniekam, kurš zēnu iespundējis mājās, un par zēna iespējamu seksuālu izmantošanu ziņots Valsts policijai, kura lietu nav izmeklējusi, turklāt iesniegumi pazuduši. 1999. gadā zēns Juris ievietots psihoneiroloģiskajā slimnīcā Jelgavā, 2000. gadā pārvests uz bēdīgi slavenajiem Ainažiem un – aizmirsts, pamests! Deviņus gadus, neinformējot dzīvus esošos vecākus vai vecvecākus, nemeklējot tuviniekus, aizbildņus, nemēģinot bērnu skolot. Jaunietis izaudzis kā tāds Mauglis. Lai gan – nē, Mauglim klājās daudz labāk, viņu džungļos mīlēja, sargāja, mācīja, kamēr puiku smagi zāļoja un pazemoja ar seksuālu un cita veida vardarbību, kā, pēc jaunieša stāstītā, noticis arī Ainažos.

Par šo dienu vēsturē ļoti viegli būtu uzrakstīt klišejisku komentāru. Piemēram, varētu izplūst garās apcerēs par integrācijas neiespējamību. Par tiem, kuri sevi uzskata par uzvarētāju pēctečiem un pat netaisās atzīt Latviju vai latviešus par līdztiesīgiem esam. Par tiem, kuri savā demagoģijā vārdus Padomju Savienība un komunistiskā partija veikli nomainījuši pret vārdiem Eiropas Savienība un cilvēktiesības. Tādā gadījumā būtu iespējams uzrakstīt kaut ko skarbu par to, ka izlīgums starp pakļautajiem, izvarotajiem un represētajiem un atbrīvotājiem nav iespējams. Galvenais šādos gadījumos uzņemt ļoti personisku intonāciju.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce vakar neizgāja izskaidroties ar protestētājiem pret viņa bīdīto pašvaldību reformu, jo bija aizņemts ar daudz svarīgāku darbu – viņš gatavoja šodien paredzētajai atklāšanai «labiekārtotu telpu darbiniekiem ar bērniem ministrijas telpās» (citāts no ministrijas paziņojuma).

Badastreiks pie Ministru kabineta ēkas turpinās. Esmu saticies un runājies ar visiem, kas līdz šim (4.05.) streikojuši. Un tikšos arī ar nākamajiem, divi no kuriem ir jau zināmi. Jo es uzskatu, ka mans profesionāls pienākums ir zināt iespējami plašu mūsu sabiedrībā pastāvošo uzskatu spektru.

Kamēr liela daļa sabiedrības šausminās par koruptīvajām orģijām, kuras notika Rīgas satiksmes iepirkumos, ir pamats domāt, ka ministriju padotības iestādēs iepirkumu orģiju organizatori jau ir aiziepirkušies tiktāl, ka grauj Latvijas starptautisko reputāciju. Diemžēl viss virzās uz to, lai būtu pamats apšaubīt Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātu leģitimitāti Latvijas teritorijā.

Pašvaldību reformas izdošanās būtu kārtējais apstiprinājums pamācībai, ka vienīgā reālā cīņa pret cilvēkēdājiem ir viņu apēšana.

Nedēļas sākumā Saeimas komisija ar pārliecinošu balsu vairākumu konceptuāli atbalstīja ierosinājumu pārtraukt piešķirt nepilsoņa statusu jaundzimušajiem. Iniciatīvas autors ir Valsts prezidents Raimonds Vējonis, kurš parlamentā to iesniedzis atkārtoti, jo Saeimas iepriekšējais sasaukums nobalsoja pret automātisku pilsonību bērniem. Paredzams, ka šis ierosinājums vēl izsauks plašas Saeimas debates, taču Biznesa augstskolas Turība profesors, bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš norāda, ka automātiska pilsonības piešķiršana visiem Latvijā dzimušajiem bērniem, ja vien vecāki nebūs izvēlējušies citas valsts pilsonību, ir solis uz labvēlīgāku integrāciju. Turklāt šobrīd, kad ir pagājuši vairāk nekā 25 gadi, kopš neatkarības atgūšanas, ir pēdējais laiks izbeigt šo iekapsulējušos politiku.