Ūdens uz dzirnavu rata
 
©F64 Photo Agency

Par šo dienu vēsturē ļoti viegli būtu uzrakstīt klišejisku komentāru. Piemēram, varētu izplūst garās apcerēs par integrācijas neiespējamību. Par tiem, kuri sevi uzskata par uzvarētāju pēctečiem un pat netaisās atzīt Latviju vai latviešus par līdztiesīgiem esam. Par tiem, kuri savā demagoģijā vārdus Padomju Savienība un komunistiskā partija veikli nomainījuši pret vārdiem Eiropas Savienība un cilvēktiesības. Tādā gadījumā būtu iespējams uzrakstīt kaut ko skarbu par to, ka izlīgums starp pakļautajiem, izvarotajiem un represētajiem un atbrīvotājiem nav iespējams. Galvenais šādos gadījumos uzņemt ļoti personisku intonāciju.

Tas nekas, ja atbrīvotie un viņu atsvabinātāji jau sen kapu kalniņā, bet vectēvi ne par ko necīnījās. Tā izpaužoties, joprojām iespējams pat uztaisīt labu politisku karjeru, lai balotētos nākamajās vēlēšanās. No kādas steigā īrētā kultūras nama zālē sadiegtas partijas un ar saucienu - Latvija, tu mūs sen biji pelnījusi - mesties Saeimas bangojošajās kaislībās. Tikai ko tāda vecas, sasmakušas zupas sildīšana dod šeit un tagad? Diezin vai pat nolaistu tvaiku. Vien uzjundītu sīku nepatiku un sadzīviskus kašķus.

Varētu, protams, apcerēt arī vates slāvisko temperamentu un specifiku. Šis arī ir labais temats, kaut krietni apvazāts. Tikai taisnības labad gan jāpiebilst, ka vatei nav nacionalitātes. Tā ir kopēja visai cilvēcei, kaut nosaukumi dažādi. Markss ar Engelsu to, piemēram, sauca par lumpenproletariātu. Ja esam godīgi pret sevi, arī latviešiem netrūkst degradējušos urlu, kas gatavi uz viszemiskāko rīcību un instinktu izpausmēm dienišķās alkohola un desas devas dēļ. Bet kuru tas uztrauc?

Vēl varētu vīzdegunīgi rakstīt par, piemēram, to, ka nevienu Otrais pasaules karš jau sen neinteresē. Arī tā būtu pilnīga taisnība. Ja jau maz kādu aizrauj čekas maisi, kas lielai daļai sabiedrības ir tuva vakardiena, tad kālab lai interesētu tas, kas risinājies pirms vairāk nekā septiņdesmit gadiem. Tomēr ja tā, tad kālab zināmos datumos pretējo pušu cīnītāji, kuri Otrā pasaules kara laikā saviem toreiz mazgadīgajiem vecvecākiem pat sapņos nerādījās, noskanot konkrētiem klikšķiem, reaģē paredzami kā dresēti sargsuņi, kuriem nav savu domu un ideju? Vien iemācītas pavēles.

Atbilde tālu nav jāmeklē. Senāk ļaudis smējās par padomju laiku mākslas filmām, kur viens padomju karavīrs uzveica veselu nacistu pulku. Tajās trūka vien seksīgas blondīnes, kas pēc paveiktā kristu viņa apskāvienos ar saucienu - mīļais, kāds tu esi varonis! Tagad jau gadiem Krievijas televīziju informatīvajā zonā dzīvojošie tiek radināti pie krutiem seriāliem ar skaudriem sižetiem par Otro pasaules karu vai pēcrevolūcijas laiku. Novērsts arī padomju filmu galvenais trūkums. Blondās varones tiek filmētas zīda kleitiņās a la Coco Chanel, varoņi stilīgās galifē ar košiem lampasiem. Viņi izskatās tik forši, pārliecinoši, seksīgi. Ne jau Putins mums liek skatīties šos ideoloģiskās propagandas pārsātinātos seriālus. Darām to paši no savas gribas brīvā valstī Eiropas Savienībā un vēl naudu par skatīšanos maksājam. Ko liekam pretī? Gandrīz trīsdesmit gadu laikā vienu pašu Sarkano mežu, kura veidotāji vai plīsuši uz pusēm, lai tik atkal neceltos kājās sievišķi ar tekstiem - es kā vēsturniece…

Vēl varētu aicināt uz izlīgumu visu karā nokauto upuru vārdā. Pats esmu to darījis, bet apzinos, ka tas ir naivi, stulbi un nepopulāri. Atgādināšu arī, pirms kādiem gadiem Latvijas lielo konfesiju svētie to lielā nopietnībā mēģināja, piesaucot kristīgās vērtības. Tomēr tam nepiekrita pat tie, kas pirms tam labi maksāja, lai garīdznieks svētītu viņu limuzīnus. Tracis bija liels, bet jēga maza.

Tieši tāpēc nav jēgas liet ūdeni uz dzirnavu rata. Tam ir tikai viena funkcija - griezties. Apturēt ratu iespējams, vienīgi pārtraucot atbalstīt tā griešanos. Mēs esam pieauguši cilvēki. Ar puslīdz pieklājīgu izglītību. Protam domāt, mīlam, sapņojam, ceram uz labāku nākotni. Kāpēc tad uzvedamies tik sagaidāmi un prognozējami kā vērsis, kad tam pie deguna pavicina sarkano lupatu?

Latvijā ļoti daudz kas notiktu labāk un citādāk, ja latvieši būtu saimnieki savā valstī. Kad kaķa nav mājās, peles danco pa galdu. Tas sakāmvārds ir par mums, jo mēs paši to visu pieļaujam. Knuts Skujenieks kādā savā dzejolī raksta: «gadsimtos salīcis/sacerējies un sasapņojies/tu izslejies stāvus//ko tu brīnies ka mugura sāp?» Nu patiesi, cik var brīnīties? Cik var ļaut sevi pazemot, noniecināt, rīdīt, šķelt un naidot? Bet mēs ļaujamies, ļaujamies, ļaujamies.