Valsts, kas nepilda savas saistības, nevar gribēt, lai to ciena citi
Pat latviski ir iznākušas vairākas un pat pašu latviešu (P. F. Drukers, T. Piketī, A. Klauss, St. Keišs, A. Kazinovskis, M. Pūķis...) gan valsts, gan vietējās pārvaldes optimālai un maksimāli efektīvai organizācijai šādā vai tādā pavērsienā veltītas grāmatas.
Visas tās aptver plašas atsauces, lielu pieredzi. Tāpēc man nekādi nav saprotams, kāpēc pat VARAM iekšējā diskusijā nav nojaušama kaut cik vērā ņemama polemika ar šo Eiropā un citur uzkrāto pieredzi, kāpēc netiek pārliecinoši vērtēta tās atbilstība Latvijas situācijai.
Man, izlasījušam (A. Klauss), piemēram, to, ka «pārvaldības princips, ko teorētiski izstrādāja Džordžs Odioms un Džons Hambls, balstās atziņā, ka mērķtiecībai, mērķiem ir centrālā vieta pārvaldības procesā», un vēl tādas tur minētas lietas kā «mērķtiecīga uzņēmuma sakārtošana, pastāvīgas attīstības nodrošināšana», «personālpolitikas nostādņu formulēšana», «darbinieku motivēšana», «atgriezeniskās saites nodrošināšana», VARAM nostādnes nav profesionāli nolasāmas. Jājautā, vai valsts centrālā vara joprojām pastāv kaut cik vienotā valsts (pārvaldības) sistēmā, vai pastāv aptveroša valsts stratēģiskā plānošana? Ja pastāv, tad, pētot VARAM piedāvāto reģionālās reformas versiju, man tikai jāpiekrīt vairākiem pašvaldību cilvēkiem un kolēģiem, ka ministrijai prātā viens galvenais mērķis - nekādā ziņā nepieļaut principiālu valsts augstākā ešelona, pārvaldes reformu pēc būtības.
Taču - pat VARAM piedāvājuma ietvaros šādas reformas nepieciešamība ir acīmredzama. Ietverot te visai bieži skanējušo priekšlikumu - arī Latvijā pāriet uz jaukto vēlēšanu sistēmu. Esmu kaut cik pētījis valsts pārvaldes, ministriju funkcijas. Manuprāt, ministriju skaitu var samazināt vismaz par četrām, bet ierēdņu skaitu - apmēram par trešo daļu. Te es nedomāju patiesus darbarūķus, bet tos, kuri tik vien kā «nolaiž papīrīti no augšas uz apakšu». Pat saskaņā ar funkciju aprakstiem tādu ir lērums. Taču: «būt efektīvam - tas ir galvenais vadītāja uzdevums» (P. F. Drukers). Tātad - ja kāda nozare vai valsts nav efektīva - vai nu jātiek vaļā no attiecīga vadītāja, vai jāmaina visa sistēma. Pagaidām VARAM tiecas nevis saistīt reformu ar vispārējo (valsts) situāciju, bet uztvert to kā specifisku, lokālām aprindām pielāgotu gadījumu. Jo vai tad reforma «skaidri nosaka to, ko tieši nepieciešams sasniegt» (P. F. Drukers)? Vai un kā ministrija garantē, ka reformas rezultāts būs efektīvs katrā Latvijas vietā?
Saistībā ar šo vēl viens VARAM mērķis varētu būt - reformas laikā it kā gūto līdzekļu ekonomiju piesegt ar to, ka izdevumi gluži vienkārši tiks pārkrauti no varas uz sabiedrības pleciem. Lai arī manā uztverē bija jāsāk no otra gala. Katrai ģimenei jau tagad bija jāzina, kā reforma, kā konkrēti infrastruktūras izmaiņas iespaidos viņu izdevumus, viņu ģimenes budžetu, kā ietekmēs viņu vērtību un izredzes darba tirgū, viņu sociālo, viņu īpašumu statusu un vērtību. Tās visas ir laikus un konkrēti rēķināmas lietas. Ziemeļvalstīs tas savulaik ticis darīts. Bet mēs, varētu teikt, turpinām ekspluatēt vecus aizspriedumu, joprojām liekam uzsvaru nevis uz tautu, bet uz varu. Bet ir taču skaidrs, ka infrastruktūrai visā tās pilnībā jātiecas uz cilvēku, jātiek līdz cilvēkam katrā Latvijas vietā. Un varbūt tieši tas, ka es šādu gribu lāgā neredzu, šis tas VARAM izpausmēs man jau sāk atgādināt dažas Vienotās Krievijas teritoriālās ambīcijas. Lai arī jau 1898. gadā krievs B. Čičerins grāmatā Valsts zinātnes kurss rakstīja, ka «valsts, kura neciena savas saistības, nevar cerēt, lai to ciena citi». Te vēl piebildīšu, ka «pārlieku centralizēta valsts pārvalde nesekmē vienmērīgu reģionu attīstību» (S. Keišs, A. Kazinovskis). Un viens no iemesliem manā uztverē te ir gribēšana aizstāt cieņu ar spēku un varu.
Trešo aspektu vai mērķi tieši šādām VARAM izpausmēm nosaka valsts varas nespēja un neziņa, kā tikt galā ar Latvijas telpas depopulāciju. Ne jau tikai globālie procesi, ne jau tikai atvērtās robežas noteica to, ka 80% Latvijas kartes tagad jāzīmē zilos toņos. Jau deviņdesmito gadu pirmajā pusē cilvēku domāšanu, kur palikt, kur likties, kā normāli dzīvot, lielā mērā noteica mūsu pašu, Latvijas varas kvalitāte. Skaidrs, ka ar mehānisku robežu pārbīdīšanu, ar jaunu kolhozu vai vecu rajonu ieviešanu tautas atjaunošanos nepanākt. Te vajadzīga patstāvīga, gudra un ilgtermiņa politika. To īstenot ir Latvijas valsts varas pienākums.