"Kur cilvēka maks, tur viņa sirds"
Ja man jāizvēlas starp izvirzītajiem Valsts prezidenta amata kandidātiem, es noteikti dodu priekšroku Egilam Levitam. Un, ja dažs labs tagad ierunājas par morāli, tad man šķiet, ka tieši viņa profesionālisms būs tas, kurš neļaus Egilam, ja viņu izraudzīs par Valsts prezidentu, būt amorālam. Esmu vērojis šīs morāles un profesionālisma attiecības cilvēkos, un parasti (ne vienmēr) tās mani ir iepriecinājušas.
Bet - te nebūs runa par Egilu. Te būs runa par ko daudz amorālāku - par mūsu «vērtīgajām» atgremu domām, kuras mūsu, augsti izglītotu latviešu, vidē mēdz parādīties vien tad, kad tas vai cits darbiņš jau padarīts. Es domāju, ka Latvijas sabiedrība ir pilnīgi normāla. Taču ir sanācis tā, ka tai šajā laikā jāiztiek bez inteliģences šī vārda būtiskajā, tautu veidojošajā un to uzturošajā nozīmē. Tautai, kā teiktu krievu zinātnieks un politologs Aleksandrs Panarins, jāiztiek bez elites. Un - nevis sabiedrība, bet tieši mēs - it kā augsti izglītotais sabiedrības slānis - atjaunotās neatkarības laikā neesam bijuši spējīgi šo eliti izveidot saskaņā ar mūsu tautas iepriekšējo atmodu labākajiem paraugiem.
Mani sakaitināja tas, ka publiska spriedelēšana par Valsts prezidenta amata kandidātiem un viņu atbilstību, par neizmantotiem resursiem faktiski sākas vien pēc tam, kad kandidāti jau zināmi. Piemēram, Ilga Kreituse un Lato Lapsa nesen TV24 sāka runāt par to, ka Latvijai būtu nepieciešams Valsts prezidents - morāla autoritāte. Tāds kā Lennarts Meri vai Vāclavs Havels. Viņi nosauca Imantu Lancmani. Un es piekrītu - Lancmaņa kungs būtu labs konkurents Levita kungam. Un es te ne mazākajā mērā neko nepārmetu ne Kreituses kundzei, ne Lapsas kungam. Arī mans personiskais manā uztverē cienījamu pretendentu saraksts ir garāks par izvirzīto skaitu. Es te pārmetu partijām, politiskajām organizācijām, kuras nevīžoja veikt visaugstākās raudzes kadru atlasi un izvirzīšanu. Kas tad liedza izvirzīt Lancmaņa kungu? Pilnīgi iespējams - vēlme dabūt savu kārtējo «kabatas» prezidentiņu, kurš redzētu partiju priekšā valstij. Arī te atklājas manis minētais elites trūkums Latvijas politikā un valstī.
Kā no tā tikt vaļā? Es nezinu! Jā, varētu piesaukt izglītību, bet - kas to atbilstoši mainīs? Vai kāds te ir pienācīgi sarosījies uzturēt izglītības un darba vidē mūsdienu atziņu, ka investīcijas cilvēka darba spējās, «cilvēkkapitālā» ir pašas rentablākās stratēģiskā un ekonomiskā aspektā? Nekā - arī pie mums palaikam vērojams niķis kastrēt peļņas, komercijas pat mūsu kultūras tradīcijas, padarīt arī tās tik vien kā par preci. Un - vai esam meklējuši politisku līdzsvaru starp, teiksim, materiālo, ekonomisko un garīgo varu (te nav runa par baznīcu)? Ja būtu meklējuši, tad tagad mums nebūtu jādomā par šīm kategorijām bezmaz šķirti. Varbūt te arī ir atbilde, kāpēc Latvijā ir tā, kā ir. Jo tas pats Panarins teic: «Radīt titānus tāda kultūra nav spējīga.» Jo nule - «kur cilvēka maks, tur viņa sirds».
Vēl dramatiskāku ainu savā grāmatā Rietumu nāve zīmējis Patriks Dž. Bjūkenens. Izskaitļots, ka 2050. gadā trešā daļa pašreizējo eiropiešu būs vecāki par sešdesmit gadiem. Ja Eiropa grib saglabāt savu sociālā nodrošinājuma tīklu, mums ir trīs varianti: uz jaunu nodokļu rēķina atrast triljonus dolāru; piespiest sievietes dzemdēt divreiz un trīsreiz vairāk bērnu; katru gadu pieņemt miljonus emigrantu no citām valstīm. Izejot kaut vai no savas pieredzes, padomājiet paši, ko tas var mums maksāt?
Es te tik vien kā gribu pateikt dažas lietas, kurām būtu nerimti jābūt arī visas Latvijas politikas, tostarp Valsts prezidentu, redzes lokā. Ja mēs gribam pastāvēt Eiropas kopienā, ja negribam, lai Eiropa zaudē savu dzīves enerģiju, lai Eiropa kļūst par «dzīvu līķi», tad tā ir arī mūsu atbildība. Jo, ja mēs to nesapratīsim, tad kāda interese citiem mūs sargāt?
Un tāpēc nobeigumā gribu atgriezties pie morāles. Savietot politiku un morāli nav nemaz tik vienkārši. Pat pēc neatkarības atjaunošanas esam mēģinājuši attaisnot amorālu, pat noziedzīgu politisku uzvedību ar visu ko - gan ar bijušo totalitāro režīmu, gan pat ar liberālo demokrātiju un brīvību (deviņdesmitie gadi u.c.). Skaidrs, ka amorālai politikai (korupcija u.tml.) līdzi izvirst arī sabiedrība. Būt godīgam vairs nav izdevīgi. Jā, jā - kas vieniem labi, tas citiem slikti, ko vieni slavē, citi tiesā, kur politiskās intereses, tur morālei nav vietas. Bet - tieši tāpēc, lai šādas lietiņas nebūtu vien amorālu spekulāciju vērtas, tautai ir vajadzīga inteliģence, tautai ir vajadzīga elite.