Rodas iespaids, ka tieslietu ministrs Jānis Bordāns (Jaunā konservatīvā partija (JKP)) ir sēdējis un gudrojis: «Nu ko vēl tādu dulnāku pastrādāt? Citādi te citi ministri ar savām aktivitātēm kļūst par mani populārāki.»
Un tad šādā sakarā ir radies Bordāna paziņojums, ka viņš neuzticas ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram un rosina vērtēt viņa atbilstību amatam. Apžēliņ, par ko tad atkal, un kas Bordānam tagad nepatīk?
Bordāna uzticību Kalnmeiers esot zaudējis saistībā ar attieksmi un darbībām cīņā ar naudas atmazgāšanu. Ģenerālprokurora darbība apdraudot Moneyval noteikto rekomendāciju ieviešanu cīņā ar naudas atmazgāšanu. Esot arī pazīmes, ka Kalnmeiers neatbilst nevainojamas reputācijas prasībām.
Te uzreiz ministrs uzdod veselu virkni mīklu - kas tās tādas par reputācijas prasībām, ko viņš domā ar attieksmi pret naudas atmazgāšanu? Nevar taču būt, ka Bordāna īgnums pret Kalnmeieru ir par to, ka viņš neinteresējas par premjera Krišjāņa Kariņa (JV) ģimenes dīvainajiem darījumiem ar nekustamo īpašumu un ārzonu bankām. Šī tēma ir tabu, jo tās dēļ valdība var sagāzties.
Diezin vai Bordānam pašlaik ļoti gribas gāzt valdību. Bet Kalnmeieru gan viņam ļoti gribas gāzt. Un ne tikai viņu vien. Tāpat viņam nepatīk arī Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs, KNAB vadītājs Jēkabs Straume un vēl daudz kas. Kalnmeiers viņam nepatīk īpaši, jo prokuratūra Bordāna partijas biedram Jurim Jurašam izsniedza lēmumu par saukšanu pie kriminālatbildības par valsts noslēpuma apzinātu izpaušanu.
Ģenerālprokurors strādā amatā jau sen, un laika gaitā viņa vadītā kantora darbība nav bijusi briljanti ideāla. Ilgās tiesu prāvas nav, kā to cenšas pārliecināt dažs medijs, advokātu vainas dēļ. Tieši prokuroru darba stils, stiepjot uz tiesu ar lietu attāli saistītus vai pat vispār nesaistītus dokumentus, ir tas, kāpēc tik bezdievīgi ilga ir izstiepusies tā saucamā Lemberga prāva. Ir vēl arī citas bezgalīgas lietas. Tas nav labi. Taču karināt viņam virsū visus beigtos suņus par Latvijas kuslumu cīņas ar terorisma finansēšanu un naudas atmazgāšanu frontē diezin vai ir korekti. Lietas būtība laikam ir tāda, ka Bordānam jau sen gribas ar Kalnmeieru izrēķināties, atriebties, un tagad viņš cenšas tam izmantot savu politisko valdošās koalīcijas partijas līdera un ministra amata ietekmi.
Nogāzt Kalnmeieru nav nemaz tik vienkārši - tur ir procedūra. Nepieciešams rosināt Prokuratūras likumā paredzēto pārbaudi. Likums nosaka, ka Saeima var ģenerālprokuroru atbrīvot no amata, ja Augstākās tiesas priekšsēdētāja īpaši pilnvarots AT tiesnesis pārbaudē konstatē kādu no likumā minētajiem atlaišanas pamatiem un par to atzinumu devis Augstākās tiesas plēnums.
Likums nosaka, ka pārbaudi par ģenerālprokurora atbilstību amatam ierosina Augstākās tiesas priekšsēdētājs pēc savas iniciatīvas vai pēc trešdaļas Saeimas deputātu pieprasījuma.
Bordāns jau nosūtījis aicinājumu valdībai lemt par to, lai rosinātu Augstākās tiesas priekšsēdētājam Ivaram Bičkovičam sākt pārbaudi, pēc kuras vērtētu Kalnmeiera atbilstību amatam.
Tiesa, šis aicinājums nav saistošs, un var rosināt Saeimai balsot par to, lai uzliktu Bičkovičam par pienākumu sākt pārbaudi, lai vērtētu Kalnmeiera atbilstību amatam.
Augstākās tiesas priekšsēdētājs atturas no komentāriem par tieslietu ministra paziņojumu par ģenerālprokurora atbilstības amatam izvērtēšanu un norāda, ka pašlaik nepastāv neviens no Prokuratūras likuma 41.3. panta 2. daļā paredzētajiem apstākļiem pārbaudes veikšanai.
Skaidrs, ka Bičkoviča entuziasma trūkums steigšus vērsties pret Kalnmeieru arī tiks tulkots kā nepakļaušanās «bezkompromisu tiesiskumam». Jo JKP politiķi dzīvo savā mītu un paranojas «burbulī», kur «ļaunie spēki» ir sazvērējušies pret «labo» Jurašu, Bordānu un Jutu Strīķi. «Bezkompromisu tiesiskums» ir tāds tiesiskums, kurā JKP politiskos konkurentus linčo bez pierādījumiem, bet «labie» ir JKP politiķi, un, ja viņi dara ko pretlikumīgu, tad pie atbildības viņus nedrīkst saukt. Skaidrs, ka gaidāms turpinājums - JKP uzbruks ne tikai Kalnmeieram, bet arī citām tiesu varas amatpersonām.
