Svētie brāļi Teodori
Neviens cilvēks nav svēts. Katram no mums ir savi trūkumi, sava uts. Kā teicis mūsu civilizācijas idejiskais pamatlicējs Jēzus Kristus – lai pirmais met akmeni tas, kurš pats bez grēka. Arī neviena partija nesastāv no svētajiem, lai kā dažam labam gribētos par tādu uzdoties. Neslēpsim. Ir mums atsevišķi politikāņi, kuros iemājojusi nepārvarama vēlme uzdoties par svētajiem, kā to trāpīgi epizodēs par sektantu sludinātāju brāli Teodoru raksturojis Vilis Lācis romānā Zvejnieka dēls, un šī vēlme izraisa īpašu riebumu. Nu cik var?
Es varu saprasties un sarunāties ar pretēju uzskatu cilvēkiem. Mēs varam diskutēt un pat daļēji piekrist viens otram, bet ir pilnīgi neiespējami komunicēt ar cilvēkiem, kurus pārņēmusi apmātība par savu pareizību. Vienalga kādā jautājumā. Vai tas ir nacionālais jautājums vai kristietība (abās frontes pusēs), vai politika. Kādam šķiet briesmīgs Jānis Iesalnieks, citiem Tatjana Ždanoka, vēl citiem ļaunuma iemiesojums ir Māris Martinsons vai Māris Sprūds. Šī iedoma, ka tiksim vaļā no šī konkrētā cilvēka un tad iestāsies pilna laime, ir katras apsēstības pamatā. Šo apsēstību vēl varētu saprast, ja Latvijā kādam patiešām būtu tāda ietekme kā Putinam Krievijā, bet tā nav. Latvijā cilvēku ar tādu svaru vai tuvu tam nav neviena. Ja kāds domā citādi, tad viņš vienkārši dzīvo savās iedomās.
Tagad paskaidrošu, kāpēc man ir nepatīkami klausīties Jaunās konservatīvās partijas (JKP) līderi Jāni Bordānu un jo sevišķi vienu no tās ideologiem Krišjāni Feldmanu. Es vispār tikpat kā nevienu neuzskatu par ļaunu cilvēku. Arī Bordāns un Feldmans manās acīs nav apzinīgi ļaundari, bet drīzāk cilvēki, kuriem piemīt cita nelāga īpašība. Viņi uzvedas kā krāpnieki, kuri dežurē pie slimnīcas vārtiem, gaidot, kad parādīsies kāds ar norūpējušos vaigu, un viņu šantažē, sakot - ja neatdosi man savu gredzenu vai maku, tad tev vai tavam tuviniekam notiks nelaime. Vienkārši pretīgi.
Nu cik var cilvēkiem stāstīt, ka ZZS ir vainīgi pie visām mūsu nelaimēm?! Netaisos uzdoties par viņu advokātu. Katrs var interneta arhīvā palasīt manus rakstus un redzēt, ka esmu vairākkārt ZZS kritizējis par viņu nekonsekvenci un nepārdomāto rīcību. Atsevišķi viņu ministri pelnījuši pamatotu kritiku, bet uzskatīt, ka viņu dēļ dzīve Latvijā nav tāda kā Vācijā, ir, mazākais, aplami. Katrai partijai un katrai cilvēku kopai ir savi trūkumi, taču domāt, ka viņi ir vainīgi pie visām manām nelaimēm, un uz to balstīt savu politisko kapitālu ir nekorekti. Tas savā ziņā ir zemiski, jo cilvēki tiek apzināti mānīti. Atbrīvosimies no ZZS cilvēkiem un tad gan zaļi padzīvosim? Ko gan Bordāns pats līdz šim ir paveicis, un kā tas ir uzlabojis mūsu dzīvi?
Nupat saistībā ar Valsts prezidenta vēlēšanām Bordāns aktīvi uzstājās pret tiesībsarga Jura Jansona kandidatūru. Kāpēc? Vienkārši tāpēc, ka šo personu izvirzījusi ZZS. Tas, pēc Bordāna domām (TVRīga24 pie Māra Bogustova 13.05.2019.), ir pilnvērtīgs arguments, lai šo cilvēku noraidītu bez jebkādiem citiem iebildumiem. Es nesaku, ka Levits ir slikts prezidenta kandidāts, bet arī Jansons ir cienījams cilvēks. Manuprāt, neviens cits Latvijā nav izdarījis vairāk nevienlīdzības mazināšanā (vai vismaz problēmas aktualizēšanā), par ko no Eiropas Komisijas mūsu valsts saņem nemitīgus pārmetumus, nekā tieši Jansons. Viņa noraidīšana a priori jau ir apmātība, un grūti nepiekrist politoloģei, Rīgas Stradiņa universitātes profesorei Ilgai Kreitusei, ka šeit jau parādās mazs Napoleona komplekss. Klausoties Bordānu vai Feldmanu, Napoleona sindroms saskatāms visā savā krāšņumā.
Tiesa, ar vienu mazu, bet būtisku atšķirību. Kad 1815. gada vasarā pēc izsūtījuma Elbas salā Napoleons izsēdās no kuģa Francijas dienvidos un kājām devās uz Parīzi, viņam pretī tika izsūtīta kareivju vienība. Kad viņi satikās un pret viņu tika pacelti šaujamieroči, Napoleons ierindas priekšā teica: «Šaujiet uz savu virspavēlnieku, ja jums ir drosme», un, acis nepamirkšķinot, devās pretī paceltajiem stobriem. Nevienam no ierindā stāvošajiem kareivjiem neietrīcējās pirksts, lai nospiestu sprūdu. Par ko mēs šeit varam runāt? Par kādu Napoleonu? Salīdzināt Napoleonu ar Bordānu vai Feldmanu ir viņiem nepelnīts gods. Sīki, ar lielummāniju sirgstoši politikāņi. Nekas vairāk.
Varbūt kādam var likties, ka es sabiezinu krāsas. Varbūt. Nenoliedzu. Mani nebaida, ka internetā kāds teiks, ka es prasti lamājos. Bet Bordāns un viņa blice man izraisa šādas sajūtas un neko citu. Latvijas demokrātija ļauj man tās paust, un varu atklāti uzskatīt JKP par tukšiem krāpniekiem, kuri ar neizpildāmiem solījumiem nekaunīgi māna savus vēlētājus.