Pazaudētais bērns – unikāls negadījums vai sistēmas robu upuris?
 
©F64 Photo Agency

Ubadzei atņemts mazs zēns, kurš vēlāk nodots adopcijā vientuļam jūrniekam, kurš zēnu iespundējis mājās, un par zēna iespējamu seksuālu izmantošanu ziņots Valsts policijai, kura lietu nav izmeklējusi, turklāt iesniegumi pazuduši. 1999. gadā zēns Juris ievietots psihoneiroloģiskajā slimnīcā Jelgavā, 2000. gadā pārvests uz bēdīgi slavenajiem Ainažiem un – aizmirsts, pamests! Deviņus gadus, neinformējot dzīvus esošos vecākus vai vecvecākus, nemeklējot tuviniekus, aizbildņus, nemēģinot bērnu skolot. Jaunietis izaudzis kā tāds Mauglis. Lai gan – nē, Mauglim klājās daudz labāk, viņu džungļos mīlēja, sargāja, mācīja, kamēr puiku smagi zāļoja un pazemoja ar seksuālu un cita veida vardarbību, kā, pēc jaunieša stāstītā, noticis arī Ainažos.

Šķiet prātam neaptverams šis raidījumā De facto atklātais šausminošais stāsts - nesaprotami, kā tas varēja notikt 21. gadsimtā Latvijā! Kā bērns var izkrist no iestāžu, cilvēku redzesloka, kļūt neredzams, gulēt psihoneiroloģiskajā slimnīcā, kur arī nevienu neinteresē, ar ko komunicēt.

Vai tas ir vienreizējs negadījums un izņēmums ārpus sistēmas, kad vienā no miljona gadījumu sakrituši visi apstākļi, ka neviens nedzirdēja, neredzēja, nezināja? Cerams, tomēr šādu paļāvību nerada pastāvīgi uzpeldošie gadījumi par vardarbību slēgta tipa bērnu iestādēs, par sociālo darbinieku un bāriņtiesu darbinieku nepietiekamību un nereti arī nekompetenci, iestāžu materiālo ieinteresētību pacientu skaitā, nevis bērnam labākās palīdzības sniegšanā, arī ārstniecības iestāžu resursu trūkums un citi sistēmas robi. Pēdējos gados skumju un skaļi kliedzošu ziņu saistībā ar dažādām bērnu ciešanām bijis pārpārēm. Atminamies par gandrīz līdz nāvei novārdzināto bērnu Kalkūnos, masveidīgo spīdzināšanu, piesiešanu un ārstēšanas trūkumu Ainažos, vardarbības atklāsmes pret bērniem Jelgavas bērnu namā, izplatīto praksi par nepaklausību sodīt ar iespundēšanu psihoneiroloģiskajā slimnīcā, nevērību un vienaldzību pret zīdaiņiem Kapseļu ielas bērnu namā Rīgā. Šogad slēgta par Bērnu oāzi dēvētā sociālās rehabilitācijas un uzvedības korekcijas iestādē Ludzā pēc pārkāpumu atklāšanas tajā, tostarp attiecībā uz ilgstoši ievietotu bērnu izglītību un korekcijas metodēm. Un atkal - bērni te, uz Latgales pierobežu, atsūtīti pēc iespējas tālāk no dzīvesvietas, pat no Liepājas, atstāti gadiem, vienkārši iespundēti, izolējot no sabiedrības un saziņas. No Oāzes aizbēgušie ilgstoši klaiņojuši, bet iestāde saņem līdzekļus par bērnu uzturēšanu. Kāpēc ziņot? Tikai pēc šo problēmu publiskošanas Labklājības ministrija, kura arī bija gadiem maksājusi šai privātajai iestādei, atzīst, ka vairāki pakalpojumi faktiski nav sniegti, un izslēdza to no sociālo pakalpojumu reģistra. Par sistēmas robiem, dienestu sadarbības trūkumu liecina arī Dobeles gadījums, kad no bada nomira zīdainis un izvārguši atradās vēl trīs mazgadīgi bērni, kuri nedēļu bija mitinājušies slēgtajā dzīvoklī kopā ar no narkotiku pārdozēšanas mirušajiem vecākiem. Pārāk daudz, lai ticētu, ka tie ir atsevišķi izņēmumi, kuriem nav potenciāla atkārtoties.

Gan pēc pieminēto traģēdiju, gan pārkāpumu konstatēšanas tika sauktas dažādas sēdes, arī tagad uz Jura stāstu reaģējusi Saeimas komisija, beidzot arī policija, pēc teju desmit gadiem, ierosinājusi kriminālprocesu par zēna piedzīvoto adoptētāja «ģimenē». Kā nu nerosīsies, ja puisis grasās tiesāties, iespējams, arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kur jāatbild būs valstij, nevis konkrētām iestādēm, kuras nejūtas vainīgas, jo viss sācies, kad bija citi laiki - mežonīgā gadsimtu mija, citas amatpersonas!

Arī nupat publiskotie Valsts kontroles (VK) revīzijas secinājumi par ārpusģimenes aprūpi norāda uz sistēmiskām problēmām bērnu interešu aizstāvībā un atbildīgo dienestu nolaidību. Balstoties uz konkrētiem apsekojumiem, VK secina to pašu, ko apliecinājusi atsevišķo bēdu stāstu iemeslu analīze: bāriņtiesas nereti vilcinās ar bērnu izņemšanu no ģimenēm, līdz tas jau kļūst bīstami dzīvībai, nereti nemeklē aizbildņus vai audžuģimenes, atsevišķos gadījumos bērns nav piedāvāts pat tuviniekiem, jo, redz, pašvaldībai ir savs bērnunams.

Visvairāk kritikas veltīts Talsu novada pašvaldībai, kur pazaudēts kāds bērns, pretēji likumos noteiktajam, šķirti brāļi un māsas, bāriņtiesa ievietojusi bērnunamā zīdaini un nelikusies ne zinis par aizbildņa vai audžuģimenes meklēšanu, uz likumdošanā prasīto pārskatu neesamību par darbībām, lai pārtrauktu bērna ārpus ģimenes aprūpi, norādījusi Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, bet arī tā vēlāk nav interesējusies par trūkumu novēršanu. Pašvaldības sociālais dienests un bāriņtiesa nav sadarbojušies. Varbūt arī sadarbība starp dienestiem uzlabojas, par ko īpaši tika spriests pēc Dobeles traģēdijas, tomēr daudzviet gan bāriņtiesas, gan pašvaldību sociālie dienesti ir pārslogoti, maz atalgoti, darbinieku trūkst, tāpat kā speciālistu, kas iestādēs bērnus tiešām ārstētu, nevis tikai pieskatītu vai zāļotu. Tas neliecina neko labu par sistēmas reālo darbību iepretim skaisti aprakstītajiem papīriem, pieņemtiem likumiem, konvencijām par bērnu tiesību aizsardzību.

Nav jārisina tikai Jura gadījums, bet jārestartē visa sistēma, un, lai kā varai negribētos, neiztikt bez investīcijām. Jā, ir uzlabojumi audžuģimeņu attīstībā, bet arī te vēl darāmā netrūkst. Arī administratīvi teritoriālās reformas kontekstā jādomā par to, lai atbildīgie dienesti neattālinātos no cilvēkiem, uz šiem pašvaldību un valsts pakalpojumiem, atbildībām nedrīkst raudzīties tikai no biznesa un ekonomiskā viedokļa, cik tie izmaksā.