Vai skolā mācīt, kā pareizi turēt arklu (rīkoties ar datoru)?

 
©F64 Photo Agency

Šobrīd notiek izglītības sistēmas reforma. Uzsvars tiek likts uz tā saucamajām kompetencēm. Proti, jaunajam cilvēkam ir svarīgāk iegūt noteiktas prasmes, nevis iekalt (iedzīt atmiņā) noteiktus faktus vai formulas. Šos faktus jau ikviens varot atrast internetā. Līdz ar to jāveicina spējas atrast vajadzīgo informāciju. Sociālajos tīklos tiek apņirgtas matemātisko formulu zināšanas, jo darba intervijas tās taču neviens neprasot. Būtu bijis labāk, ja skolā mācītu to, kā pareizi atbildēt uz darba interviju jautājumiem. Rodas jautājums – kāds ir skolu uzdevums? Vai dot cilvēkam informatīvo bāzi, vai arī dot iemaņas praktiskajai dzīvei, jo skaidrs, ka Pitagora teorēmu diez vai kādreiz reālajā dzīvē nāksies pierādīt.

Kādreiz, pirms simt vai divsimt gadiem, šādi jautājumi nepastāvēja, jo tolaik tālāk par pamatskolu gāja tikai tie, kas patiešām bija intelektuāli apdāvinātāki par citiem un varēja apgūt gan Fermā teorēmu, gan praktiskajā dzīvē pilnīgi nevajadzīgo sengrieķu valodu ar tās īpatno rakstību. Šodien viss ir mainījies par 180 grādiem. Augstāko izglītību masveidā iegūst arī tie, kuri Krišjāņa Valdemāra un Jura Alunāna laikos pēc divām klasēm tautskolā būtu gājuši govis ganīt un sienu pļaut. Šobrīd ikviens, neatkarīgi no viņa faktiskajām spējām, var iegūt augstāko izglītību, un katru pavasari sociālajos tīklos notiek šausmināšanās par it kā briesmīgi sarežģītajiem matemātikas uzdevumiem vidusskolas eksāmenos. Jebkurš matemātikas skolotājs pateiks, ka šie uzdevumi patiesībā ir pavisam viegli un katrs pat ar visai viduvējām matemātiskām (loģiskās spriestspējas) dotībām to risinājumu var bez problēmām apgūt. Taču realitātē daudziem arī šie vieglie uzdevumi rada grūtības.

Tieši šajā brīdi parādās jautājums - kam man tas viss vajadzīgs? Kur dzīvē es to varēšu izmantot? Skolai jādod kompetences, praktiskās iemaņas, nevis tās stulbās formulas, kuras varu atrast internetā, bet, visticamāk, nekad dzīvē man tās nebūs vajadzīgas. Vai varat iedomāties Andreja Pumpura vai Eduarda Veidenbauma laiku ģimnāziju, kur audzēkņiem liek nevis deklamēt Seneku oriģinālā, bet māca, kā slaukt govi vai pareizi turēt arklu. Mūsdienu smalkajā valodā izsakoties, kompetences.

Protams, tagad ir citi laiki un neviens Danti lasīt oriģinālā nespiež, bet tomēr. Ar tā dēvēto izglītības reformu zināšanu apjomu nevajadzētu noplicināt. Reformējot nevajadzētu no vannas izliet ūdeni ar visu bērnu. Ne tikai ar tā dēvēto kompetenču piesaukšanu, bet arī ar brīvprātību. Vienmēr jāatceras, kas aiz šiem vārdiem stāv. Aiz tā saucamās kompetenču izglītības patiesībā stāv obligāti iegūstamās intelektuālās bagāžas noplicināšana par labu dzīvē praktiski izmantojamām lietām (nejaukt ar tehniskām iemaņām), savukārt ar brīvprātības principu tiek piesegta skolu satura noplicināšanas iespējamība.

Lūk, ko izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska raksta savā programmatiskajā rakstā izdevumā Delfi (14.05.2019.): «Izglītības un zinātnes ministrija plāno veikt grozījumus pamatskolas standartā, paredzot, ka skola varēs licencēt savu autorprogrammu un mainīt priekšmetu proporciju, paredzot vairāk stundu mūzikai, valodām, matemātikai. Tātad iespēja realizēt šādas autorprogrammas būs arī pēc 2020. gada 1. septembra, ja skolas šādas programmas būs licencējušas. Joprojām jāuzsver, ka skolas var būt gana elastīgas mācību procesa organizēšanā. Tāpat arī ministrija plāno precizēt nosacījumus, ar kādiem skolas varēs licencēt savas autorprogrammas, mainot priekšmetu proporciju līdz 25%.»

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka skolas varēs noteikt vairāk stundu, teiksim, mūzikai, bet varēs arī nenoteikt. Mūzikas vai tēlotājmākslas vietā varēs vairāk mācīt ķīniešu, zviedru vai arābu valodu, kas no praktiskā izmantojuma viedokļa var kādam likties noderīgāk. It kā loģiski un pat saprātīgi. Kam tā mūzika, tāpat kā latīņu valoda vai Bolcmaņa konstante. Kam to vajag? Bet tad nebrīnīsimies, ja latvisko kultūru cementējošā dziesmu svētku tradīcija pamazām atmirs tāpat, kā jau ir atmirusi līgodziesmu dziedāšana Jāņu svētkos. Reformējot jādomā ne tikai par to, ko mainīt, bet arī par to, ko, par spīti visam, saglabāt.