Viedoklis

Rakstot valsts svētku komentārus, allaž ir nedaudz pretrunīgas izjūtas. No vienas puses, šī nav reize, kad piestāvētu izplūst nīgrās pārdomās. No otras puses, esmu dzīvojis pietiekami ilgi, lai atcerētos klaji melīgos tekstus, kurus bija spiesti rakstīt žurnālisti padomju laikā. Esmu arī lasījis pietiekami daudz, lai zinātu, ka šī slavinošo rakstu tradīcija nav komunistu izgudrota. Siekalainas lišķības par vadoni Ulmani katrs, kas māk apmeklēt Latvijas Nacionālo bibliotēku, var atrast pēcapvērsuma laiku presē. Ziedu vārti un slavas raksti ir latviešu dabā bijuši arī senāk. Par trumuļu un citu mājturības priekšmetu iejūsminātu šķindināšanu savos humorpilnajos pantos zobojās jau vecais, labais Blaumanītis. Šīs atmiņas disciplinē un ved pie veselā saprāta.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Jurim Pūcem vajadzēja nevis liegt iedzīvotāju aptaujas par administratīvi teritoriālo reformu, bet plānot un pasūtīt tās pašam sadarbībā ar pašvaldībām.

Ir mirkļi, kuru radītās sajūtas nedziest. Tās dzīvo savu dzīvi, nepievēršot uzmanību tiem, kuri apgalvo: viss ir noticis nepareizi, viss bijis veltīgi, jo mūsu naivās cerības nepiepildījās.

25. aprīlī Latvijas Republikas Augstākajā tiesā notika, manuprāt, saturīga mediju diena. Notikuma saturu NRA (26.04.) perfekti izklāstījis kolēģis Imants Vīksne. Bet arī man kā komentētājam gribas izcelties un sistēmas juristu sniegto itin kā grodo amata arhitektūras ainu vērtēt no tās pilsoniskās efektivitātes un cilvēku uztveres viedokļa. Piemēram, es uzskatu, ka par likuma un taisnīguma attiecībām Latvijā joprojām daudz jādomā.

Rīgas Stradiņa universitāte ir laidusi klajā Daiņa Zelmeņa grāmatu Valsts loma tirgus ekonomikā.

Interfronte Latvijā joprojām ir uzvaras gaviļu ieskauta, tā nav nedz mirusi, nedz apklususi, tā joprojām ir dzīva un paliek nemirstīga kā proletariāta vadonis, vecais vaska lellis Ļeņins. Ar interfronti domāju ne tik daudz Ždanokas iepelējušās teātra izrādes, mēģinot reanimēt padomju oficieru madāmu apmeklētos pasākumus «gribu mācīties krievu valodā», cik mūsdienīgas, dāsni apmaksātas pretvalstiskas aktivitātes, kuras notiek ar vietējo drošības iestāžu tolerantu klusuciešanu. Protams, drošības iestādēm tāda programmiņa galvā nepiedzims no svētā gara, tur vajadzīgs likumdevēju mīkstmiesīgs atbalsts.

Par spīti Rīgas satiksmes korupcijas lietai, Rīgas mēra Nila Ušakova atstādināšanai no amata un vēl visādām ķibelēm, kas pēdējā laikā piemeklē Rīgas domi, partijai Saskaņa reitings ir joprojām augsts, aprīlī pat audzis par 2% un pašlaik ir 19,7%. Tā rāda sociologu firmas SKDS jaunākais partiju reitings, kas tapis pēc Latvijas Televīzijas pasūtījuma. Domājot par Eiroparlamenta (EP) vēlēšanām, kas notiks 25. maijā, Ušakovs var cerēt, ka diezgan mierīgi tiks ievēlēts un, iespējams, ne tikai viens pats, bet Saskaņa var dabūt vēl kādu EP mandātu.

25. aprīlī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) izplatīja ministra Jura Pūces paziņojumu – apturēt Ikšķiles novada pašvaldības lēmumu par iedzīvotāju aptaujas organizēšanu, lai noskaidrotu iedzīvotāju viedokli par iespējamo novada pievienošanu citai administratīvai teritorijai. Lēmumu noskaidrot iedzīvotāju viedokli VARAM ministrs Juris Pūce nodēvēja par pretlikumīgu: «Pašvaldība ir izvēlējusies tādas aptaujas rīkošanu, kas nevar tikt atbalstīta, jo pašvaldība pārkāpj normatīvajos aktos noteiktās pilnvaras. Lēmums par šo reformu ir visu iedzīvotāju kopīgs lēmums, kas jārealizē caur Saeimu.»

Šonedēļ Latvijas galvaspilsētā Rīga ir divas ievērības cienīgas ačgārnības – skaļais politiskais riņķadancis ap Deglava pārvadu un paklusās debates par neuzcelto koncertzāli. Tracis ap tiltu, protams, ir skaļāks un redzamāks. Tas sit pa pieri daudziem, turklāt ne tikai rīdziniekiem pilsētas guļamistabu rajonos – skaidrs, ka šādas stratēģiski svarīgas transporta infrastruktūras slēgšana rada kaudzi neērtību teju visai Latvijai. Slikti vien, ka rūpes par cilvēku drošību šoreiz vairāk atgādina politisku rēķinu kārtošanu.

Brasas tilta remonts un Deglava tilta slēgšana izraisījuši plašus sastrēgumus Rīgas ielās. Autovadītāji, sēžot korķos, šķendējas un lamā visus, ko vien savā iztēlē atrod par vainīgajiem. Politiķi cenšas vainu uzgrūst viens otram, taču šobrīd nodarboties ar vainīgā meklēšanu nav īsti jēgas. Jādomā, kā situāciju mainīt. To var izdarīt vienīgi tad, ja ir skaidra izpratne par problēmu cēloni. Diemžēl to nedz politiķi, nedz arī Rīgas iedzīvotāji īsti nevēlas apjaust.

«Rīgas pils arī dega ļoti skaisti,» kāds sociālo tīklu prātnieks salīdzināja 2013. gada ugunsgrēku un Parīzes Dievmātes katedrāles degšanu 2019. gada Lieldienu nedēļā. «Jā, cool,» ar tādu pašu entuziasmu atbildēja cits ugunsgrēku eksperts. Bija daudz idiotisku, nekaunīgu un liekulīgu «vērtējumu» par nule notikušo Parīzes Dievmātes katedrāles gandrīz (!) bojāeju. Vieni kritizēja «nemākulīgos ugunsdzēsējus, kuri sava vājuma dēļ nesaglāba katedrāli un tāpat nesaglābs visu Eiropas civilizāciju», otri kaunināja ziedotājus celtnes atjaunotnei, piedāvādami samest naudiņu neēdušajiem Āfrikas bērniem, savukārt trešie ultramoderni sunīja katoļu Baznīcu, kuras viens no redzamākajiem simboliem – Notre Dame de Paris – «par laimi» dega spožās liesmās...

Liela ķeza gaida Rīgu, liela ķeza. Izskatās, ka tā ir neizbēgama, jo sakarā ar remontu kopš aizvakardienas kustība pār Brasas pārvadu jau ir ierobežota. Bet vēl taču trūka tādas laimes, lai nostopētos arī Augusta Deglava tilts. Transporta ievārījums dažkārt mēdz izcelties pat tad, ja noticis sīks negadījums, bet te uzreiz pārtrūkst asinsrite vienlaikus pāri diviem tiltiem! Un vēl taču arī Salu tilts ir remontā ar apgrūtinātu kustību. Un ielas tiek lāpītas.

Es Egilu Levitu pazīstu jau visai sen. Uzskatu, ka viņš manu domāšanu ir darījis krietni kvalitatīvāku un organizētāku. Esošajā Latvijas situācijā (uzsveru – esošajā situācijā) es viņam novēlu Latvijas Valsts prezidenta amatu ar visām tām problēmām un grūtumiem, ko viņam nāksies šajā amatā sastapt. «Valsts prezidents ir tā amatpersona, tā institūcija valstī, kas skatās uz valsti kopumā un mēģina ar savu autoritāti (un tikai autoritāti, jo varas instrumentu viņam nav) piekoriģēt vienu vai otru attīstību, kura nav savienojama viņa izpratnē ar valsts kopējo labumu.» (E. Levits.)

Ukrainā prezidenta vēlēšanas noslēdzās bez pārsteigumiem. Arī otrajā kārtā pārliecinoši uzvarēja Volodimirs Zelenskis. Līdz ar to visaptverošās prezidenta vēlēšanās nodrošināta demokrātiska varas pāreja, kas liecina par Ukrainas virzību pa eiropeisku attīstības ceļu.

Noraidot pārmetumus par prieškvēlēšanu solījumu nepildīšanu, Jaunās Konservatīvās partijas (JKP) valdes loceklis Krišjānis Feldmans Rīga TV24 raidījumā Kārtības rullis bilda, ka opozīcija «piesienas programmai», un kā «strauji padarītos» darbus uzskatīja jauno ministru no amatiem atbrīvotos cilvēkus. Ar šo bezkompromisu politisko tīrīšanu partijai veicas daudz labāk nekā ar programmas pildīšanu, līdzīgi arī citiem varas jaunieguvējiem. Jāsteidz sadalīt laupījums, pārņemt ietekmi, kas zina, cik ilgi šī dīvainā koalīcija darbosies!

Laikā, kad nemainīgais tik izteikti piekāpjas mainīgajam (skat – pat Eiropas kopdzīves un arī – atsevišķas Latvijas sabiedrības kopdzīves uztverē), vietā pajautāt – vai mēs maz vairs jūtam tuvību, piemēram, starp vārdiem «ciest» un «svinēt Lieldienas».

Divpadsmitajā aprīlī Eiropas Komisijas mājā klausījos biedrības Latvijas formula 2050 kopā ar Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā rīkoto zinātnieku, uzņēmēju un politiķu diskusiju Investīciju vadlīnijas Eiropā un Latvijā.

KPV LV rindas pēc tās spilgtās, bezkaunīgi atraktīvās priekšvēlēšanu kampaņas, ar kuras palīdzību tika pievilināti partijas atbalstītāji vēlēšanās, kļuvušas acīmredzami šķidrākas. Bīstami šķidras.

Lai gan uz rīdziniekiem tā dēvētā administratīvi teritoriālā reforma (ATR) tikpat kā neattiecas, tieši viņi ir galvenie tās virzītāji. Katram ir sava motivācija un intereses. Mani personiski visvairāk uztrauc, ka jau vairākas desmitgades notiek mūsu valsts iztukšošanās, ko gudrā vārdā dēvē par depopulāciju. Tāpēc no ATR gribētu lielāku skaidrību, kā šī reforma ietekmēs Latvijas novadu apdzīvotību.

Mūslaikos cepties par to, kam kārtējo reizi ir piešķirti valsts augstākie apbalvojumi, ir vismaz bezgaumīgi. Nu, piešķīra atkal piķis viņu zina kam, ko tur dzisināt plaušas, nav vērts, tāpat visiem pie elkoņa – gan tiem, kuri lēma piešķirt, gan tiem, kuri dalīja spannīšus ar spožajiem bleķiem. Bet katrs nākamais gadījums pielavās kā negaidīts spēriens pa dibenu, un tad tev atliek vai nu sāpīgi sažmiegt sejaspantus, vai nu izlikties, ka tev dibena nav. Tomēr vairumā gadījumu visas ķermeņa daļas ir vietā.