Viedoklis

Kad pirms vēlēšanām jaunizveidotā politiskā partija Kustība Par! apvienojās vienā vēlēšanu sarakstā ar Latvijas naudīgāko politisko spēku – Latvijas attīstībai, tad neviena no šīs politiskās laulības pusēm pat necentās slēpt šīs savienības pragmatisko raksturu.

«Šī gadadiena varētu kļūt par simbolisku atskaites punktu godīgai sarunai par pagātni un piemiņu. Mūsu vēsture nav un nekad nav bijusi melnbalta un viennozīmīga. Arī Latvijas tautas deportācijas veica ne tikai tam speciāli ievestais karaspēks un čekisti. Savus līdzcilvēkus represijām brīvprātīgi vai pret savu gribu, aiz bailēm vai pārliecības nodeva arī kaimiņi, radi un novadnieki,» savā 25. marta runā teica Valsts prezidents Raimonds Vējonis, vēl piebilstot, ka «šī vaina ir daļa no mūsu tautas mantojuma».

Šveices advokāts Rudolfs Meroni, kam savulaik Ģenerālprokuratūras prokurors Andis Mežsargs uzticēja glabāt Ventspils mēram Aivaram Lembergam it kā piederošo mantu, gadu gadiem šo mantu «glabā» un neatskaitās, kas ar to notiek – var gadīties, ka visu sen jau sabāzis sev kabatās un no viņam uzticētajiem aktīviem palikusi vien tukša čaula.

«Mēs redzam, ka šī vieta šķeļ un tracina sabiedrību. Mēs redzam (..) Igauniju, tur tas tika izdarīts pirms vairāk nekā 10 gadiem, 2007. gadā, un kopš tā laika, protams, bija viļņošanās, bija protesti, bet tas ir izdarīts, Igaunija tam ir pārkāpusi pāri, sabiedrība attīstās,» teica Saeimas deputāts Edvīns Šnore (NA), raksturodams Pārdaugavas «uzvaras pieminekļa» pagaidām stabilo esmi Rīgas sejā – salīdzinot ar Tallinu, kur uz kapiem tika aizvākts bronzas «aļoša».

Nupat manās rokās nejauši tika ar trīspadsmito martu datēta Valsts kancelejas direktora vietnieces valsts pārvaldes jautājumos Baibas Medveckas parakstīta četrpadsmit dažādu mākslu augstskolām un vidusskolām adresēta vēstule. Izlasīju, pasmējos un nodomāju – feiks.

Pagājušajā nedēļā notika Eiropas Savienības Padomes sēde, kurā valstu un valdību vadītājiem bija jāatrod kopēja atbilde uz Lielbritānijas valdības lūgumu pagarināt izstāšanās datumu.

Mūsu politiski represēto tēvu, vectēvu, vecvectēvu likteņstāsts vēl nav uzskatāms par vēsturi. Varbūt tā varēs domāt tad, kad mēs – viņu dēli, mazdēli un mazmazdēli – būsim radījuši te skaistu un stipru valsti, kad būsim skaista un stipra tauta, kura būs Latvijā un par Latviju, nevis klīdīs pasaulē.

Šā gada sākumā intervēju Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) priekšsēdētāju Jāni Endziņu. Runājot par Latvijas biznesa vides konkurētspēju, viņš ar optimismu raudzījās nākotnē. Viņa optimisms balstījās uz pārliecību, ka «beidzot tiksim galā ar augstajām elektrības izmaksām jeb slaveno OIK (obligātā iepirkuma komponenti), kas atgrūž tos investorus, kuriem ir liels elektroenerģijas patēriņš» (Neatkarīgā, 18.01.2019.).

Šķiet, premjers Krišjānis Kariņš un viņa koalīcijas partneri nesaprot, ka ticēšanas laiks priekšvēlēšanu solījumiem ir beidzies un jāsākas darīšanas laikam.

Visai negaidīti 19. martā Kazahstānas pirmais un vienīgas prezidents Nursultans Nazarbajevs atkāpās no prezidenta amata, un jau nākamajā dienā par Kazahstānas prezidentu kļuva parlamenta spīkers Kasims Žomarts Tokajevs.

Māris Ruks uzskata, ka korporācijas Latvijā ir (sk. NRA 12.03.2019.) augstprātīgu un bezjūtīgu ļaužu tīkls. Ceru, ka viņa viedoklis izriet no paša pieredzes. Nevis pieņēmumiem. Mana pieredze ir pilnīgi pretēja. Un, arī tāpēc, lai apliecinātu savu visdziļāko cieņu manis sastaptiem korporāciju ļaudīm, es te atļaušos Ruka kungam oponēt.

Šodien Saeima iecerējusi pirmajā lasījumā pieņemt šā gada budžeta projektu un 15 to pavadošos likumprojektus. Galīgajā lasījumā budžetu paredzēts pieņemt 3. aprīlī. Šoreiz tikšot lauzta agrāko laiku tradīcija sēdēt un dažiem deputātiem arī saldi gulēt Saeimas plenārsēžu zālē dziļā naktī, līdz kamēr budžets tiek pieņemts. Ja balsošanas process ievilksies pavēlāk, deputāti došoties mājās, lai no rīta celtos un moži pabeigtu budžeta pieņemšanu 4. aprīlī.

Saeimā steidzamības kārtā uzsākta likumprojekta skatīšana par administratīvi teritoriālās reformas (ATR) turpināšanu. Likumprojekts ļauj gatavot reformu paātrinātā tempā un neievērot visas procedūras. Rodas jautājumi, kāpēc tāda steidzamība, kāds ir šīs reformas mērķis un kāpēc tai ir tik kaismīgs atbalstītāju kodols?

Svētdien pie Brīvības pieminekļa tika iedegtas 188 svecītes – par godu tiem, kuri 1944. gada 17. martā parakstīja Latvijas Centrālās padomes (LCP) Memorandu, kurā bija aicinājums atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti, 1922. gada Satversmes darbību un Latvijas valdību «uz koalīcijas pamatiem, kas pulcētu ap sevi visu Latvijas tautu».

Senos laikos vidusskolā, stundās garlaikodamies, kopā ar ļoti apdāvināto klasesbiedru, kurš diemžēl vairs nav šai saulē, rakstījām tādu kā romāniņu – jautru tekstiņu par kādu pārējai cilvēcei nesaprotamu salu.

Pēc Satversmes tiesas (ST) sprieduma informācija par konkrētu valsts un pašvaldību iestāžu darbinieku saņemto atalgojumu nav publiskojama un tā jau lielākoties pazudusi no interneta vietnēm. Cik nepieciešama tā bija, vai tā kalpoja tikai ziņkāres apmierināšanai vai arī plašākas sabiedrības interešu nodrošināšanai? Vai tā atturēja no publisko līdzekļu izsaimniekošanas, un vai pēc normas atcelšanas sabiedrības kontrole pār šo līdzekļu izlietojumu būtiski mazināsies, vienlaikus palielinoties nodokļu maksātāju līdzekļu izpļeparēšanas riskam? Vai Saeima tiešām saražojusi ne pirmo un ne pēdējo brāķi? Vai varbūt kļūdījusies ir ST? Šādiem jautājumiem radīts nopietns iemesls.

Mana attieksme pret tā saukto Uzvaras pieminekli Pārdaugavā un tam līdzīgiem padomju režīmu, padomju varu apliecinošiem darbiem ir tāda pati kā igauņiem un lietuviešiem.

Tā nu izrādījies, ka jaunās varas sabiedrībā augstāk novērtētākie politiķi ir veco partiju pārstāvji, kamēr lielāko pārmaiņu lielākajiem solītājiem tauta zaudē ticību. Uzticības kredīts jau sācis pamatīgi dilt.

Tuvojoties Eiroparlamenta vēlēšanām, arvien biežāk skan runas par Eiropu vienojošo ideoloģisko ietvaru. Savu redzējumu jau izteicis Francijas prezidents Emanuels Makrons. Diemžēl ar neapbruņotu aci redzams, ka ideoloģiskas vienotības Eiropā nav, bet varbūt pēc tādas nemaz nevajadzētu tiekties? Tieši ideoloģiskā daudzveidībā un uzskatu brīvībā ir Eiropas spēks.

Rakstīt šo komentāru mani rosināja aktīvas politiskas sarunas ar vairākiem cilvēkiem Latvijas jaunatnes organizāciju simtgadei veltītajā sarīkojumā VEF Kultūras pilī. Precīzāk – viens šo sarunu aspekts – attieksme pret politisko apvienību Saskaņa un tās līderiem. Šī attieksme pamatā bija negatīva. Palaikam krasi negatīva. Turklāt nomācošs vairākums no tiem, kuri kritizēja Saskaņu, nebija vis latvieši, bet krievvalodīgie. Esmu šo attieksmi arī citviet dzirdējis gan no intelektuāļiem, gan vienkāršiem savas apkaimes ļaudīm.