Jāmaina transporta sistēmas koncepcija

Brasas tilta remonts un Deglava tilta slēgšana izraisījuši plašus sastrēgumus Rīgas ielās. Autovadītāji, sēžot korķos, šķendējas un lamā visus, ko vien savā iztēlē atrod par vainīgajiem. Politiķi cenšas vainu uzgrūst viens otram, taču šobrīd nodarboties ar vainīgā meklēšanu nav īsti jēgas. Jādomā, kā situāciju mainīt. To var izdarīt vienīgi tad, ja ir skaidra izpratne par problēmu cēloni. Diemžēl to nedz politiķi, nedz arī Rīgas iedzīvotāji īsti nevēlas apjaust.

Problēmas sakne ir nevēlēšanās mainīt priekšstatus par to, kāda ir laba transporta sistēmas organizācija lielās pilsētās un kāda ir moderna, cilvēkiem draudzīga pilsētvide. Pirmkārt, šī vide nav draudzīga autovadītājam. Piemēram, Londonas centrā, kurš izmēros ir tikpat liels vai pat lielāks nekā no Daugavmalas līdz Juglai, privātā autotransporta tikpat kā nav. Iebraukšana centrā (pirmajā zonā) ir dārga un novietot mašīnu ielas malā vispār nav iespējams.

Kāda šobrīd ir situācija Rīgā, un kāpēc politiķi, tajā skaitā opozīcijā esošie, baidās kaut ko būtiski mainīt? No vienas puses, ir liels iedzīvotāju slānis, galvenokārt seniori, kuri pārvietojas ar sabiedrisko transportu un ir pieraduši par to neko nemaksāt. Brīvbiļešu atcelšanu šis slānis uztvertu kā tiešu naudas izņemšanu no viņu jau tā plānajiem maciņiem. Neviens politiķis uz to nav gatavs. Tajā pašā laikā ir ne mazāks iedzīvotāju slānis, kurš ikdienā pārvietojas ar personiskajām automašīnām un uz sabiedriskā transporta pakalpojumiem raugās kā uz kaut ko citiem domātu. Domātu tiem, kuri atrodas uz zemāka sociālā pakāpiena. Šis slānis ir pārliecināts, ka, ja vairāk naudas novirzītu papildus maģistrāļu (dažādu koridoru un dublieru) būvniecībai, tad korķu problēma Rīgā tiktu atrisināta reiz uz visiem laikiem. Savukārt visi šie veloceliņi uz Lāčplēša un Dzirnavu ielām, gājēju pārejas, drošības saliņas, sabiedriskā transporta joslas, koki un platākas gājēju ietves ielu brauktuves paplašināšanas vietā tikai vairo sastrēgumus un transporta problēmas Rīgā.

Abi šie Rīgas transporta problēmu risinājumi ir it kā savstarpēji pretrunīgi, bet faktiski kopā veido vienotu, bet diemžēl aplamu sabiedriskās domas redzējumu. Pret šo redzējumu nespēj un arī negrib iebilst Rīgas politiķi, jo nevēlas iet pret vēju. Pasaule un it īpaši Rietumeiropa to, kas šobrīd notiek pie mums, ir pārdzīvojusi pirms gadiem 40-50, kad dzīves līmenis tur tiktāl paaugstinājās, ka jebkurš strādājošais varēja sev atļauties automašīnu un ar to braukt, kur vien grib un kad vien grib. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados nāca atskārsme, ka neviena kaut cik pieklājīga izmēra Eiropas pilsēta šādu slodzi izturēt nevar. Veidojas nebeidzami korķi, mašīnas nav, kur novietot, un pārvietošanās automašīnā kļūst par mocību. Šķietamais risinājums - ielu paplašināšana, maģistrāļu, vairāklīmeņu estakāžu būve - situāciju neuzlabo. Jo vairāk un platākas ielas, jo vairāk autobraucēju. Riņķa dancis sākas no jauna.

Ap gadu tūkstošu miju attīstītākajās pasaules valstīs izkristalizējās pārliecība, ka vienīgais veids, kā risināt sastrēgumu problēmu, ir radikāli mainīt transporta stratēģiju. Nevis domāt par to, kā pilsētās atvieglot dzīvi privātajam autotransportam, bet gan atrast tam alternatīvus, pievilcīgākus cilvēku pārvietošanās veidus. Radīt pēc iespējas komfortablākus apstākļus gājējam, velobraucējam un sabiedriskā transporta pasažierim. Par autobraucēju domājot pēdējā kārtā.

Izpratne par to, ko nozīmē laba transporta organizācija pilsētā, mainījās par 180 grādiem. Proti, privātais autotransports pilsētas centrā ir nevēlams un Rīgas kontekstā jādomā nevis par to, kā paplašināt A. Čaka un K. Valdemāra ielas, lai varētu ierīkot četru joslu brauktuves, bet gan kā tās sašaurināt un pārvērst par vienas joslas brauktuvēm ar veloceliņiem, koku stādījumiem, platākām ietvēm un sabiedriskā transporta prioritāti.

Pagaidām vēl Rīgā sabiedriskais transports nav nedz ātrs, nedz ērts. Ekonomiski aktīviem cilvēkiem arī ne lēts. Viss uzsvars ir vērsts uz pielabināšanos ekonomiski neaktīvajiem vēlētājiem tā vietā, lai panāktu, ka sabiedriskais transports būtu visātrākais, komfortablākais un ekonomiski izdevīgākais pārvietošanās līdzeklis pilsētā. Tas ir vienīgais veids, kā atrisināt transporta problēmas Rīgā.

21. gadsimta pilsētā braukšana ar privāto autotransportu nav stilā. Tā ir apgrūtinoša, dārga un nemoderna. Tāpēc izskanējusī ideja par maksas ieviešanu iebraukšanai Rīgas centrā, kā tas ir daudzās Eiropas pilsētās, ir tikai apsveicama. Pagaidām izskatās, ka šai un citām radikālas pārvietošanās koncepcijas maiņas idejām vairākums rīdzinieku vēl nav gatavi. Tāpēc vienalga, kurš sēž Rīgas mēra kabinetā, nekas ar sastrēgumiem būtiski nemainīsies, kamēr nemainīsies sabiedriskā doma.