Levita profesionālisms neļaus viņam būt dekoratīvai figūrai

Es Egilu Levitu pazīstu jau visai sen. Uzskatu, ka viņš manu domāšanu ir darījis krietni kvalitatīvāku un organizētāku. Esošajā Latvijas situācijā (uzsveru – esošajā situācijā) es viņam novēlu Latvijas Valsts prezidenta amatu ar visām tām problēmām un grūtumiem, ko viņam nāksies šajā amatā sastapt. «Valsts prezidents ir tā amatpersona, tā institūcija valstī, kas skatās uz valsti kopumā un mēģina ar savu autoritāti (un tikai autoritāti, jo varas instrumentu viņam nav) piekoriģēt vienu vai otru attīstību, kura nav savienojama viņa izpratnē ar valsts kopējo labumu.» (E. Levits.)

Bet - es tomēr neticu, ka Egila Levita profesionālisms ļaus viņam zīmēties vien kā dekoratīvai figūrai augstā amatā. Arī tāpēc man nepatika sabiedrībā pazīstamu cilvēku viņa atbalstam domātā vēstule. Jā, palaikam šādas vēstules spēj darīt labu, bet šajā gadījumā, labi zinot, kādu amatu grasās ieņemt Egils Levits un cik visai raibs ir viņam pievērsto attieksmju spektrs, manā uztverē sabiedrībā zināmie ļaudis šoreiz izpaudās tik vien kā bars. Nevis kā sabiedrības, tautas elements. Jo šajā gadījumā vēstulei obligāti (!) vajadzēja likt klāt programmatisku, profesionāli izkoptu šo cilvēku viedokļa pamatojumu, kuru viņi vēlētos redzēt Levita kunga rīcības pamatā. Ko tas dotu? Manā uztverē tas radītu Levita kungam stabilu, konkrētos uzskatos balstītu politisku un arī sociālu aizmuguri. Domāju, ka tā viņam būs vajadzīga. Starp citu - vēl nav par vēlu no sabiedrības puses to skaidri, pārliecinoši u argumentēti definēt.

Kā šī aizmugure darbotos? Piemēram (tie ir tikai mani pieņēmumi), ja Levita kungs vēlētos nodalīt vienu Latvijas varas atzaru (likumdevēja vara, izpildvara, arī tiesu vara) no citiem principiāli un pēc būtības, tad ar prezidenta rīcībā esošajiem instrumentiem, manuprāt, var arī nepietikt. Un tad iedarbojas šī sabiedriskā aizmugure ar visiem demokrātiskas iekārtas rīcībā esošiem instrumentiem. Jo «Valsts prezidents raugās kopumā un, ja viņš ir pietiekami spēcīgs prezidents, tad viņš ar savu autoritāti spēj pārliecināt partijas panākt kompromisu vai piekoriģēt savu darbību tā, lai tā atbilst valsts kopējām interesēm. Viņš ir, varētu teikt tā, valsts kopējo interešu sargs mūsu sistēmā.» (E. Levits.)

Un - es gribu te izcelt vēl vienu aspektu, kādēļ Egils Levits šajā amatā varētu būt Latvijai vērtīgs. Neraugoties uz to, ka ir pilnīgi iespējama visai asa viņa uzskatu konfrontācija ar daļu mūsu sabiedrības, domāju, ka, arī būdams Valsts prezidenta amatā, viņš turētos kā profesionālis un nepieņemtu kādas politiski angažētas pozas, lai no kuras puses tās nāktu. Par ko ir runa? Par to, ka Egilam Levitam - zinošam cilvēkam un visai spilgtai personībai - Valsts prezidenta amatā būtu jātiecas pārvarēt (manuprāt) visai izteikto mūsu nācijas provinciālismu mūsdienu pasaules konteksta uztverē. Piemēram, vai mēs kā pienākas zinām savu vietu Eiropā un pastāvam uz to? Vai esam to perfekti definējuši? Valsts prezidents ar pienācīgu profesionālu stāju varētu krietni vairot Latvijas valsts publisko kvalitāti.

Jā, man ir arī dažas piebildes vai iebildes. Pirmkārt, man gribētos skaidri zināt potenciālā prezidenta viedokli - vai paredzamā reģionu reforma tiešām ir pretrunā ar Satversmes otro pantu, kā ne viens vien uzskata. Otrkārt, man negribētos, lai kādu samākslotu oficiālās varas triku vai iegribu dēļ starp valstī pastāvošajām kopienām atkal pieaug saspīlējums. Lai arī manā uztverē tās ir dabiskā (!) ceļā un samērā viegli risināmas lietas, man tomēr šķiet, ka tieši mūsu kopienu attiecības ir tā lieta, ko Latvijas potenciālais prezidents nav līdz galam izpratis. Treškārt, man gribētos, lai visiem valsts varas atzariem beidzot parādās nevis liekulīga šļupstēšana, bet skaidra pozicionēšanās saistībā ar tai vai citai mūsu (!) sabiedrības daļai svarīgām vēstures epizodēm. Vai tas 16. marts vai 9. maijs. Ceturtkārt, es īpaši vēlētos te akcentēt to, kā pats Levita kungs vērtējis Latvijas tiesību sistēmu. «Mūsu priekšstatu par to, kā darbojas Latvijas tiesību sistēma, veido atsevišķi skaļi procesi, kuri nevedas, ja tā var teikt. Piemēram, ilgstoši nevar pabeigt kriminālprocesus atsevišķām personām. Protams, rodas iespaids, ka tas ir pastāvīgi, bet tas tā nav. Tie ir atsevišķi tiesvedības gadījumi. (..) Neviena sistēma nav perfekta, un Latvijas sistēma arī nav perfekta.» (E. Levits.) Sazin kāpēc man liekas, ka Valsts prezidentam pēdējais teikums te nevar kalpot kā attaisnojums.