Laikā, kad nemainīgais tik izteikti piekāpjas mainīgajam (skat – pat Eiropas kopdzīves un arī – atsevišķas Latvijas sabiedrības kopdzīves uztverē), vietā pajautāt – vai mēs maz vairs jūtam tuvību, piemēram, starp vārdiem «ciest» un «svinēt Lieldienas».
Tie taču ir savā starpā nešķirami vārdi. Vai ne? Bet, ja mēs šo saikni vairs lāgā nejūtam, tad lielā mērā esam pārstājuši ticēt arī cilvēka (!) pašaizliegšanās spēju augstumam un dzīlēm. Tad mēs esam gatavi, tāpat kā pūlis Kristus laikā, nolemt cilvēku, kurš grib mums gaismu, Golgātai. Un pēdējā laikā man sevišķi bieži nākas sastapties ar dievišķā noliegumu Lieldienās. Ko tik nav nācies lasīt! To, ka ir ne tikai Dieva, bet arī sātana lieldienas. To, ka šo svētku sākotnē ir falla kults. Redz - pat olas ir vīriešu manta... Un tamlīdzīgi. Manā uztverē tamlīdzīgas lietas ir viens no mūsu laikmetam raksturīgiem paņēmieniem, ar kuru palīdzību graut veselumu. Tālab bez lielas kautrēšanās savu sektantisko piekritēju vervēšanai tiek izmantota arī Bībele.
Tieši tāpēc es te apzināti gribu uzsvērt un izcelt tieši Lieldienu cilvēcīgo aspektu. Jo, lai arī kristīts katolis un nevienā savas darbības laikā neesmu pārstājis apmeklēt baznīcu, es tomēr nevaru sevi uzskatīt par godājamu kristieti. Toties es sev nemitīgi atgādinu, ka bez cilvēkiem es šajā pasaulē būtu nekas. Jo man visos manas dzīves posmos, kopš pašas bērnības, ir tiešām fenomenāli veicies ar cilvēkiem. Pat tad, kad mani, redzētu stāvam dievkalpojumā baznīciņā aiz Zinātņu akadēmijas, stučīja manām savulaik «pareizām» organizācijām, atradās cilvēki, kuri mani aizstāvēja.
Arī tāpēc Lieldienas man pat nav tik daudz kādas kristīgas baznīcas kulta rituāls, cik atgādinājums, mana personiska dilemma - kas tu pats esi, ko tu esi vērts, ko tu esi devis saviem tuvajiem un mīļajiem, vai neesi sācis pārtikt no viņiem, parazitēt uz viņu rēķina? Kopš Latgales sievas - Tekle, Aļba un Ance - man aprādīja un apstāstīja, kas tās Lieldienas tādas ir, es Lieldienas arī priekš sevis turu īpašu svētku godā. Turklāt viņas teica, ka Lieldienas tagadnes pietuvinājumā ir gluži vai tas pats, kas mums katram godāt savus senčus, atcerēties savas dzimtas vēsturi un pieminēt cilvēkus (!), kas no aizvakara un vakar vakara gādājuši par mūsu šodienas dzīves iespējamību. Un arī tāpēc Lieldienas esot jāsagaida tīrās drānās. Lūk, tādas ir manas privātās Lieldienas.
Jā, es labprāt baudu dažādu konfesiju Lieldienās gan, piemēram, savu draugu - vecticībnieku - gatavotu «pashu», gan citas mantas, ko šajā dienā kristieši ceļ galdā. Jā, es zinu, ka ola simbolizē mūžību, ka olu krāsošanu inspirējusi Marija Magdalēna, kura aizgājusi pie imperatora Tibērija un teikusi, ka Kristus augšāmcēlies. Imperators to apšaubījis un sacījis: «Ja tam ticēt, tad šai baltajai olai tūdaļ jātop sarkanai.» Un tā tas uzreiz noticis. Un - Lieldienām piemītot īpašs spēks: dot spēku, veselību, izskaust strīdus... Taču - man šķiet par maz, ja mēs Lieldienas uztveram tikai kā baznīcas rituālu. Tas ir plašākas aptveres un nojēgas mērogs. Tieši tāpēc es te primāri uzsveru šo svētku (!) cilvēcisko (vēl ne dievišķo) aspektu. Ja jau mēs jūtamies kā kristieši un uzskatām sevi par piederīgiem kristietībai, tad gribētos, lai mēs būtu šai pārliecībai tik atbilstoši, ka spējam gādāt, lai tos gaismas cilvēkus, īpaši - jauniešus, kuri starp mums ir (!), nepiemeklē Golgāta.
Kā jau teicu, es neesmu līdzvērtīgs šādiem kristiešiem, taču Lieldienas visā to kristīgo tradīciju pilnībā man visnotaļ ir Jaunās derības svētki. Ir labi, ja mums jau teju divdesmit gadsimtus ir ko pielūgt, taču manā uztverē mēs daudz atbilstošāk kalpotu Jēzum, ja ar savu esību gan indivīda, gan tautas līmenī iespējami plašā telpas un laika apjomā spētu maksimāli apliecinoši atbildēt uz vārdu - būt. Tad Lieldienas mums nebūtu vien skaists Bībeles stāsts, tad Lieldienas vismaz kaut kādā mērā būtu arī mūsu personisks stāsts. Jā, es ņemu vērā sacīto, ka ikvienu cilvēku no nāves un elles glābj vien Dieva Jēra asinis. Skat, Jānis (Jāņa evaņģēlijs -1:29) par Jēzu: «Lūk, Dieva jērs, kas nes pasaules grēku...» Bet tomēr - Lieldienās būtu vērts izpausties ne tikai apliecinājuma formā «Kristus augšāmcēlies!», bet izteikt to pašu jautājuma formā (tā tas arī ticis jau teikts), vēršoties pie sevis paša: «Kristus augšāmcēlies?» Vai tā!?
