Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Viedokļi

Esiet paši

© F64 Photo Agency

Rakstot valsts svētku komentārus, allaž ir nedaudz pretrunīgas izjūtas. No vienas puses, šī nav reize, kad piestāvētu izplūst nīgrās pārdomās. No otras puses, esmu dzīvojis pietiekami ilgi, lai atcerētos klaji melīgos tekstus, kurus bija spiesti rakstīt žurnālisti padomju laikā. Esmu arī lasījis pietiekami daudz, lai zinātu, ka šī slavinošo rakstu tradīcija nav komunistu izgudrota. Siekalainas lišķības par vadoni Ulmani katrs, kas māk apmeklēt Latvijas Nacionālo bibliotēku, var atrast pēcapvērsuma laiku presē. Ziedu vārti un slavas raksti ir latviešu dabā bijuši arī senāk. Par trumuļu un citu mājturības priekšmetu iejūsminātu šķindināšanu savos humorpilnajos pantos zobojās jau vecais, labais Blaumanītis. Šīs atmiņas disciplinē un ved pie veselā saprāta.

Tāpat jāatzīst, ka nav lielas jēgas meklēt kādu ērtu zelta vidusceļu, tapinot šo komentāru. Raksti ko rakstīdams, smirdēs gan kremļa, gan nacionālie troļļi. Lai nu ko viņi tur arī gvelztu, 4. maijs ir mūsu vēsture. Ar šo notikumu kopā pavadīti 29 gadi. Ar to arī visus mūs apsveicu! Neredzu nevienu iemeslu, kālab ilgoties atgriezties padomju bomziskajā godībā. Ja vēlos pabaudīt sovjetisku eksotiku, varu aizbraukt uz kādu NVS republiku ekskursijā. Esmu redzējis. Neviens man neiestāstīs, ka tur esot kas labāks. Pupu mizas! Atliek vien paskatīties cilvēku pelēkajās sejās un redzēt bailes runāt par aktuālām tēmām, kas liecina, ka vietējais KGB ir dzīvāks par dzīvu. Lai nu dieviņš mūs no tā pasarga tagad un arī turpmākajās dzīvēs!

Atskatoties dziļākā pagātnē, taisnības labad jāpiebilst, ka savulaik Garlībs Merķelis, latviešus mīlot, par tiem rakstīja briesmīgas lietas. Kritiskās tradīcijas garā jāsaka - grūtākais mūsu 4. maija republikā varbūt ir tas, ka cilvēki nav iemācījušies priecāties un lepoties par to, kas ir labs. Šodien mums liekas tik pašsaprotami, ka uz 18. dzimšanas dienu puišiem vairs nepienāk pavēste par obligāto karadienestu. Tas liekas tik dabiski, ka pieaugušos vīriešus vairs nevar tāpat vien ņemt un sasēdināt vagonā, lai aizsūtītu kaut kur uz Černobiļu dzēst reaktoru vai uz neskartajām zemēm vākt ražu. Tos, kuri šo apšaubāmo laimi izbaudījuši, tagad šķietami neredzam, jo katram jau ir savas problēmas un nav laika bāzt degunu citu darīšanās. Līdzās vienaldzībai problēma ir arī tā, ka daudziem Latvijas iedzīvotājiem piemīt Svētajos rak-stos pieminētais nāves grēks - skaudība. Diemžēl mūsu jaunā

iesaukuma politiķi ir tipiski sabiedrības šķēlēji, ne vienotāji. Dažādās oligarhu, melu čempionu un tukšsolītāju publiskās apsaukāšanas un lēts populisms nudien nav tas, ar ko vajadzētu virzīties nākotnē.

Šogad 4. maijs pienāk pārdomu brīdī arī par to, kā mūsu tautiešos sadzīvo divas apbrīnojamas lietas - stučīšanas netikums un trauksmes cēlāju tikums. Nav noslēpums, ka jau tagad VID un KNAB bieži vien tiek izmantoti kā līdzeklis dažādu problēmu un konfliktu kārtošanai, kam patiesībā nav nekā kopīga ar šo iestāžu darbu. Vai trauksmes cēlājiem piešķirtā iespēja nepārvērtīsies par ieroci to rokās, kas gribēs sariebt, iesālīt vai atmaksāt? Latvieši vienmēr bijuši pirmšķirīgi sūdzībnieki: gan barona muižās, gan čekā, gan arī tagad.

Oponējot pats sev, piebildīšu, ka nevienā valstī un nekad tomēr nav bijis tā, ka tur mājotu tikai ideāli politiķi un ideāli pavalstnieki. To viedi norāda jau Florences renesanses laika spožais stratēģis Nikolo Makjavelli. Prasme kaut ko panākt ir tām tautām un valdībām, kas ņem vērā esošo realitāti un apstākļus. Cilvēki ir tādi, kādi viņi ir. Lai kaut ko sasniegtu, jāizmanto to stiprās puses un labās īpašības, nevis sliktās kvalitātes, sapņojot par tiem ideālajiem, kas atnāks un izdarīs. Nenāks un nedarīs! Tas vienmēr jāatceras, pašiem būvējot Latvijas valsti.

Mēs daudz ko esam sasnieguši, bet varam vēl krietni vairāk. Ja tikai rīkotos saprātīgāk. Ja iemācītos domāt un skatīties pāris soļus uz priekšu, ja akli neticētu dažādu stikla pērlīšu un tamlīdzīgu grabuļu lētajam mirdzumam, kas aizmiglo mums acis, un falšo solījumu medum, kas tik maigi kūst mūsu ausīs. Kādā romānā viens visnotaļ zīmīgs varonis saka - nu daudz ko jums kāds var pateikt - ne jau visam ir jātic.

Esiet paši un sadarbojieties ar savām smadzenēm! Ne tikai 4. maijā, bet katru dienu.