Viedoklis

Braucot mājās no Latvijas Zemnieku savienības (LZS) kongresa Jelgavas pilī, domāju, kādu virsrakstu likt komentāram par tur redzēto. Prātā nāca dažādi varianti, līdz beidzot izkristalizējās it kā īstais. Tas, kurš visprecīzāk raksturoja kongresā valdošo atmosfēru un tā rezultātu – Zemnieki nolemj neko nemainīt.

Cerības uz apvienoto pašvaldību ekonomiskās varēšanas pieaugumu pēc kārtējās administratīvi teritoriālās reformas (ATR) ir baltiem, kožu saēstiem diegiem šūtas.

Svētā Pētera baznīcu pēc Otrā pasaules kara no pilnīgām drupām atjaunoja nevis kāda atsevišķa konfesija vai partija, bet tauta. Laikam tāpēc es arvien nesaprotu, kādēļ periodiski par galveno top šīs baznīcas kā mantas, nevis tās dievišķā un kultūras satura iespējamas pilnības problēma.

Desmit gadu laikā, kopš Rīgas apgabaltiesā tiek iztiesāta tā saucamā Lemberga prāva, aizstāvība četras reizes ir lūgusi atļauju filmēt tiesas zālē notiekošo, un visas četras reizes pēc prokuroru uzstājīgiem protestiem tiesa filmēšanu ir aizliegusi. Šāda prakse nav tipiska, jo citos līdzīgos gadījumos filmēšana tiek ļauta. Piemēram, politiskajā lietā, kur Ogres mērs Egils Helmanis aizstāvas pret apsūdzībām par izspiešanu, filmēšana ir atļauta.

Kad mēs klausāmies politikas veidotāju vīzijas par Latvijas ekonomisko attīstību, tad dzirdam solījumus, ka ilgtermiņa Latvijas izaugsme apsteigs ES vidējos rādītājus un tas tiks panākts, ieviešot inovācijas, viedās tehnoloģijas un attīstot augstas pievienotās vērtības produktus. Inovācijas nodrošinās strauju ekonomikas izrāvienu!

Mani satrauca Lūcijas Rancānes Makašānu Amatu vidusskolas direktores Gundegas Rancānes (sk. NRA portāls) rakstītais, ka skolās bieži vērojama oficiālajam uzskatam pretēja aina – «skolās, kur jau šobrīd ir 30 un vairāk skolēnu klasē, aizvien pieaug tādu izglītojamo skaits, kuri nespēj apgūt mācību saturu.

Tieši pusnaktī uz piektdienu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) mājaslapā parādījās paziņojums par Rīgas domes priekšsēdētāja Nila Ušakova atstādināšanu no amata. Sociālajos tīklos sākās diennakts stundai neparasta rosība. Ušakovs atlaists! Pilnīgi nepazīstami cilvēki virtuāli saskandināja iedomātas šampanieša glāzes, atzīmējot šo jaunumu, lai gan tas nebija nekāds pārsteigums nedz viņiem, nedz pašam Ušakovam.

30. martā laikraksts Washington Post publicēja Facebook dibinātāja Marka Cukerberga (Zakerberga) atklāto vēstuli sabiedrībai, kurā tika izteiktas idejas, kā reformēt internetu un sociālos tīklus.

Pagalam jau nu gan nejēdzīgi, ka bērzu sulas jau straumēm tek spaiņos, bet šā gada budžets ir pieņemts tikai šonedēļ. Pēc vairāk nekā desmit stundu garām debatēm Saeima trešdien pieņēma 14 budžetu pavadošo likumu grozījumus un budžeta likumu.

Vēstulē redzu skaistu, kārtīgu rokrakstu, tāpēc uzreiz saprotu, ka tās autors ir seno laiku cilvēks: mūsdienu ļaudis ir atradinājušies rakstīt ar roku, tagad dominē bezpersoniskais datorsalikums. Vēstule adresēta EP deputātei Inesei Vaiderei.

Rīgas domei pašlaik pārmet gan padarīto, gan nepadarīto. Taču sasniegumi tūrisma nozares attīstībā ir objektīvi neapšaubāmi un tas ir pašvaldības komandas sasniegums. Vēlos pastāstīt par pašlaik svarīgāko, kas notiek galvaspilsētā tūrisma jomā.

Trīspadsmitajā februārī notika Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas ekspertu konsīlijs Pilsoniskās atbildības vērtība un cena. Konsīlija mērķis, kā teikts LZA publicētajā slēdzienā (sk.http://www.lza.lv/index.php?option=com_content&task=view&id=4875&Itemid=72), bija izvērtēt pilsoniskās atbildības nozīmi valsts un sabiedrības attīstībā. Arī man šī tēma šķiet ļoti svarīga un aktuāla. Tāpēc es ceru, ka mediji, ieskaitot Neatkarīgo, par to iztaujās pašus, valstī visai pazīstamos konsīlija dalībniekus. Pats es te neko daudz nekomentēšu, bet man, kā vienmēr, ir vēl kas ko piebilst.

Kad pirms vēlēšanām jaunizveidotā politiskā partija Kustība Par! apvienojās vienā vēlēšanu sarakstā ar Latvijas naudīgāko politisko spēku – Latvijas attīstībai, tad neviena no šīs politiskās laulības pusēm pat necentās slēpt šīs savienības pragmatisko raksturu.

«Šī gadadiena varētu kļūt par simbolisku atskaites punktu godīgai sarunai par pagātni un piemiņu. Mūsu vēsture nav un nekad nav bijusi melnbalta un viennozīmīga. Arī Latvijas tautas deportācijas veica ne tikai tam speciāli ievestais karaspēks un čekisti. Savus līdzcilvēkus represijām brīvprātīgi vai pret savu gribu, aiz bailēm vai pārliecības nodeva arī kaimiņi, radi un novadnieki,» savā 25. marta runā teica Valsts prezidents Raimonds Vējonis, vēl piebilstot, ka «šī vaina ir daļa no mūsu tautas mantojuma».

Šveices advokāts Rudolfs Meroni, kam savulaik Ģenerālprokuratūras prokurors Andis Mežsargs uzticēja glabāt Ventspils mēram Aivaram Lembergam it kā piederošo mantu, gadu gadiem šo mantu «glabā» un neatskaitās, kas ar to notiek – var gadīties, ka visu sen jau sabāzis sev kabatās un no viņam uzticētajiem aktīviem palikusi vien tukša čaula.

«Mēs redzam, ka šī vieta šķeļ un tracina sabiedrību. Mēs redzam (..) Igauniju, tur tas tika izdarīts pirms vairāk nekā 10 gadiem, 2007. gadā, un kopš tā laika, protams, bija viļņošanās, bija protesti, bet tas ir izdarīts, Igaunija tam ir pārkāpusi pāri, sabiedrība attīstās,» teica Saeimas deputāts Edvīns Šnore (NA), raksturodams Pārdaugavas «uzvaras pieminekļa» pagaidām stabilo esmi Rīgas sejā – salīdzinot ar Tallinu, kur uz kapiem tika aizvākts bronzas «aļoša».

Nupat manās rokās nejauši tika ar trīspadsmito martu datēta Valsts kancelejas direktora vietnieces valsts pārvaldes jautājumos Baibas Medveckas parakstīta četrpadsmit dažādu mākslu augstskolām un vidusskolām adresēta vēstule. Izlasīju, pasmējos un nodomāju – feiks.

Pagājušajā nedēļā notika Eiropas Savienības Padomes sēde, kurā valstu un valdību vadītājiem bija jāatrod kopēja atbilde uz Lielbritānijas valdības lūgumu pagarināt izstāšanās datumu.

Mūsu politiski represēto tēvu, vectēvu, vecvectēvu likteņstāsts vēl nav uzskatāms par vēsturi. Varbūt tā varēs domāt tad, kad mēs – viņu dēli, mazdēli un mazmazdēli – būsim radījuši te skaistu un stipru valsti, kad būsim skaista un stipra tauta, kura būs Latvijā un par Latviju, nevis klīdīs pasaulē.

Šā gada sākumā intervēju Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) priekšsēdētāju Jāni Endziņu. Runājot par Latvijas biznesa vides konkurētspēju, viņš ar optimismu raudzījās nākotnē. Viņa optimisms balstījās uz pārliecību, ka «beidzot tiksim galā ar augstajām elektrības izmaksām jeb slaveno OIK (obligātā iepirkuma komponenti), kas atgrūž tos investorus, kuriem ir liels elektroenerģijas patēriņš» (Neatkarīgā, 18.01.2019.).