«Šī gadadiena varētu kļūt par simbolisku atskaites punktu godīgai sarunai par pagātni un piemiņu. Mūsu vēsture nav un nekad nav bijusi melnbalta un viennozīmīga. Arī Latvijas tautas deportācijas veica ne tikai tam speciāli ievestais karaspēks un čekisti. Savus līdzcilvēkus represijām brīvprātīgi vai pret savu gribu, aiz bailēm vai pārliecības nodeva arī kaimiņi, radi un novadnieki,» savā 25. marta runā teica Valsts prezidents Raimonds Vējonis, vēl piebilstot, ka «šī vaina ir daļa no mūsu tautas mantojuma».
Neesmu pārliecināta, ka šie bija īstie stiprinājuma un atbalsta vārdi, kurus prezidentam teikt represētajiem un viņu tuviniekiem baiso deportāciju 70. gadadienā. Vēl atlika piebilst, ka «šī ir mūsu pašu vaina» - nebijām gana labi okupantiem, tāpēc nodevām paši sevi un savus kaimiņus, ar vainas apziņu kāpām iekšā lopu vagonos, ja galīgi nebija ko darīt - rāvām paši sev nost nagus, izvarojāmies un labprātīgi mirām badā, vienvārdsakot, bijām (un esam?) tāda kārtīga pāraugušu pūpēžu tautiņa: kāds uzkāps ar kāju, putekļaini dūmi vien nokūpēs, pat smaka nepaliks...
Un nu visi «kaimiņi, radi un novadnieki» var pelnīti justies vainīgi 1949. gada represijās. Nesaprotu tikai, kāpēc tieši patlaban dienasgaismu ir ieraudzījis šis stilīgais trends - visā vainot latviešus. Vai tas ir kāds jauns kremlinu propagandas paņēmiens, hibrīdkara mauzerītis vai granātiņa? Varbūt tomēr mēs paši grimstam paškritikas plānprātībā? Ir skaidrs, ka ikviena okupācija sev līdzi nes kolaboracionismu kā obligāto piedevu, bet varbūt nevajag dažu morālo degradantu noziegumus vispārināt, padarot tos par vienas nācijas - šajā gadījumā latviešu - raksturīgāko iezīmi?
Ja Valsts prezidents lika akcentu uz nodevējiem kā uz «tautas mantojumu», varbūt vajadzēja arī konkrēti minēt - cik bija šo nodevēju? Daži simti? Pāris tūkstoši? Cik? Šos faktus prezidenta runas sacerētājs bija par slinku pameklēt? 1949. gada deportācijas bija raksturīgas ar to, ka ne jau vietējie partorgi vai «komsomoļci» pie šņabja pudeles margoja šos sarakstus: tie tika veidoti centralizēti, drošības iestāžu uzraudzībā un lielā slepenībā, vairākus mēnešus pirms operācijas ar romantisko nosaukumu Krasta bangas. Vēsturniece Lelde Neimane Latvijas Radio intervijā izstāstīja, ka dati par izvedamajiem tika ņemti no tautas skaitīšanas rezultātiem, arī no brīvvalsts laikā tapušajiem saimniecību aprakstiem. Drošības iestādes zināja tā dēvētās nacionālistu ģimenes (par tām liecināja arī krimināllietas), tos, kuri negribēja stāties kolhozos, un tos, kuri atbalstīja mežabrāļus. Lai izskaustu nezāles līdz ar saknēm, šiem «pretpadomju elementiem» klāt pieskaitīja visus tuvākos radus - lai jautrāka deportēšanās!
Pie šo sarakstu veidošanas netika klāt neviens vietēja mēroga kolaborants.
Ja kāds latviskas cilmes partorgs kaut ko varēja piekoriģēt, tad tikai dienu pirms deportāciju sākuma, bet tad par šo «pasākumu» jau zināja daudzi: vēlā 24. marta vakarā pagastu un pilsētu centros notika padomju aktīvistu slepenas sanāksmes, kur tika sniegtas konkrētas pamācības par izvešanas īstenošanu. Un tad viņiem atlika vien izvēlēties - brīdināt izvedamos vai piedalīties represijās.
Tie, kuriem ir prieks par katru kolaborantu («es taču teicu, ka latvieši ir nodevēju un pielīdēju nācija!»), meklē un atrod «pierādījumus». Kādā visai senā vēsturnieka Heinriha Stroda publikācijā ir teikts: «Man izdevās dabūt atskaiti par 1949. gada izvešanām. Ieklausieties tikai: savu tautiešu deportācijā piedalījās pāri par 35 000 Latvijas aktīvistu!» Bez norādēm, kur izrakta šī «atskaite» un cik ticams ir šāds skaitlis. Savukārt jau mazliet vēlāk Stroda kungs raksta: «Kopējais komunistiskās partijas, komjaunatnes un padomju aktīvistu skaits, kas piedalījās cilvēku izvešanā Latvijā 25. martā, bija ap 12 000. Viņi parasti bija vietējie iedzīvotāji, labi zināja ceļus uz izvedamo mājām, ielas un adreses.» Par cita veida kolaborāciju Strods nerunā. Tad kur palikuši neskaitāmie kaimiņi, radi un novadnieki? Kur palikuši tie, kuri vismaz ar savām nodevēju štellēm piedalījušies darbiņos, iekraujot deportējamos 3316 kravas automašīnās un 1974 vagonos, kas stāvēja 55 iekraušanas stacijās?
Kurā brīdī apstāsimies savas nācijas noniecināšanā un pelnu bezjēdzīgā bēršanā sev uz galvas? Ja to piekopj augstas valsts amatpersonas, mums nav jākļūst par viņu atdarinātājiem, jo šis nav piemērs, kas iedvesmo.
