Kārtējā shēmošana
Svētā Pētera baznīcu pēc Otrā pasaules kara no pilnīgām drupām atjaunoja nevis kāda atsevišķa konfesija vai partija, bet tauta. Laikam tāpēc es arvien nesaprotu, kādēļ periodiski par galveno top šīs baznīcas kā mantas, nevis tās dievišķā un kultūras satura iespējamas pilnības problēma.
Nosauciet, kurai kristīgai konfesijai šajā dievnamā (uzsveru - dievnamā!) pēc valsts neatkarības atgūšanas ticis liegts kalpot Dievam pēc būtības?
Vai tur tikušas liegtas kādas patiesas kalpošanas iniciatīvas? Miniet konkrētus sķēršļus, glupības un riebeklības, kas liktas jūsu kristīgo vēlmju ceļā? Vai arī atklāti sakiet, ka manta jums stāv augstāk par Dievu. Un tāpēc jūs jau gadiem lokaties ij tā, ij šitā, lai to mantu dabūtu.
Nu jums liekas pienācis kārtējais «īstais» brīdis, lai mēģinātu piedabūt Saeimu celt debesīs mantas politiku un aiz matiem pievilktus iemeslus (pat juridiski strīdīgas LELB vācu draudzes pretenzijas uz šo ēku) augstāk par to kristīgo harmoniju, ko Pēterbaznīcā, protams, vēl var attīstīt un izvērst. Iekļaujot to plaša spektra kultūrizpausmēs.
Jā, jā, tagad ir īstais brīdis piesaukt, piemēram, tādu primitīvu ieganstu, ka, redz, vara Rīgā tagad pieder «nepareizajiem», «sarkanajiem», tāpēc šitā mantiņa domei jāatņem. Te man iešāvās prātā krievu dzejnieces Marinas Cvetajevas dzejniekam Maksimilianam Vološinam veltītā esejā sacītais: «Viņš glāba sarkanos no baltajiem, baltos no sarkanajiem, precīzāk - sarkano no baltajiem, balto - no sarkanajiem, cilvēku - no bara.» Vai dzejniece te neizsaka kristīgo attiecību pamatu? Turklāt atcerējos, ka pēdējo reizi lasīju šo teikumu totalitāro sistēmu ieslodzītajiem veltītajā almanahā Brīvība (Воля, 2002.). Tur tas bija veltīts cilvēka, kurš Krievijas «karstajos punktos» savulaik glāba tūkstošus cilvēku, aiziešanai mūžībā. Pateicoties savam draugam Jurijam Ščekočihinam, deviņdesmito gadu sākumā reizi vai divas tikos ar Viktoru Popkovu Maskavā. Iespaids bija ārkārtīgi spēcīgs. Kāpēc es to te saku saistībā ar Pēterbaznīcu? Tāpēc, ka Viktora nostāja turēja viņu virs atsevišķā (nacionālā, reliģiskā, valstiskā), turēja pie galvenā. Viņš rakstīja: «Pamatuzdevums - atbalsts tam, lai visas tās savdabīgās krāsas, kas piemīt katram cilvēkam, katrai tautai, ne tik vien kā nešķirtu ļaudis, bet palīdzētu nonākt tiem līdz harmonijai.» Viņš nodibināja etnoharmonizācijas misiju organizāciju (ОМЕГ-и, Организация миссий этногармонизации). Tās statūtos pausta «aktīva mīlestība attieksmē pret pasauli, pret visām dzīvām būtnēm, cilvēkiem, tostarp tiem, kas krituši un apmaldījušies. Gan fiziskas, gan garīgas varmācības nepieņemšana. Nepieļaujama kāda, izņemot sevi vai sava asins un sociālā loka ļaužu, nosodīšana... Darbīga atsaucība... Godīgums...». Viktoru nošāva Čečenijā 2001. gadā.
Jautājums - vai tad Pēterbaznīcas esošais statuss nav bezmaz ideāli piemērots līdzīgas reliģiskas, etniskas, sociālas koncepcijas īstenošanai? Jā, kā teicu, tā, iespējams, vēl ir jāizkopj. Nu tad nākam kopā un izkopjam to līdz iespējai, līdz piemēram, kā te panākama harmonija starp mums visiem.
Taču - interešu priekšplānā acīmredzot atkal ir manta, «mantiskā koncepcija». Atkal iestiegam savos sīkumainos, partijiskos apsvērumos. Pat draudzes - ne tikai LELB vācu draudze, kuras piesaiste Latvijai, cik interesējos, ir diezgan nosacīta, bet arī LELB Svētā Pētera draudze, kura ir reāla (priesteris Atis Vaickovskis) - te savā ziņā top izmantotas kā tirgus, tirgošanās sviras. Jā, protams, te kā iemeslu var minēt arī to, ka cilvēki, kuri Pētera baznīcā darbojušies, laika gaitā ir spējuši panākt, lai ēka pelna. Baznīca uztur sevi. Skatu tornis vien gadā ienesot ap miljonu eiro. Es šos cilvēkus pazinu agrāk un pazīstu tagad. Man viņi patīk. Es uzskatu, ka viņi ir savā vietā un godam veic savu darbu. Un vēl - tam, tām vērtībām, kas baznīcā tikušas uzkrātas, kopš tā 1973. gadā tika atjaunota, neapšaubāmi jābūt allaž pieejamām visiem, nevis tik vien kā ierobežotam ļaužu lokam, atsevišķai konfesijai. Vārdu sakot, pirms Saeima ķeras pie šā jautājuma, mums visiem vajadzētu redzēt konkrēti (ekonomiski, finansiāli, konfesionāli, ekumeniski, kultūrpolitiski...) pamatotu alternatīvo Pēterbaznīcas nākotnes redzējumu. Kamēr tā nav, arī es šo būšanu uzskatu vien par kārtējo neķītro shēmošanu.