Viedoklis

Viens no izcilākajiem staļinisma ekonomikas pētniekiem, Hjūstonas universitātes profesors Pols Gregorijs (Paul Roderick Gregory) darbā The Political Economy of Stalinism norādīja uz vienu savdabīgu padomju ekonomikas paradoksu.

Jaunā valdība kā vienu no prioritārajiem uzdevumiem izvirzījusi Latvijas administratīvi teritoriālās (reģionālās) reformas realizāciju. Neesmu pret šo reformu principā, un tās tehniskais pamatojums (pašvaldību ir par daudz, un tās ir par sīku) skan visnotaļ loģiski, taču šīs reformas ideoloģiskais pamatojums, manuprāt, ir arhaisks un 21. gadsimtam neatbilstošs.

Rīgas satiksmes iepirkumu skandāls, protams, ir smags trieciens Saskaņas/GKR koalīcijai, taču, kā redzam, ne nāvīgs. GKR līderis Andris Ameriks no vicemēra amata ir atkāpies, taču mērs Nils Ušakovs neatkāpjas neparko. Arī pēc tam, kad viņa dzīvesvietā un kabinetā KNAB veica kratīšanas. Pamazām kopš decembra, kad politiskā «titānu cīņa» bija aktivizējusies un gaisā jau virmoja Rīgas domes atlaišanas ideja, kareivīgums ir noplacis un iegājis latentā fāzē – «latvisko spēku» karaspēks, kas ar kaujas saucieniem skrēja Ušakova dzotu virzienā, tagad ir atgriezies atpakaļ ierakumos. Jo nevar. Ko nevar celt, to nevar nest.

13. februārī Finanšu ministrija izplatīja paziņojumu – «Iedzīvotājiem izmaksas no speciālā budžeta netiek samazinātas», kurā tika apgalvots, ka vārdā nenosaukti «atsevišķi mediji maldina sabiedrību par valsts sociālā budžeta samazināšanu». Atmaskojot vārdā nenosauktus medijus, Finanšu ministrija paziņoja, ka «nedz pensijas, nedz pabalsti, nedz citi maksājumi no speciālā budžeta iedzīvotājiem netiek samazināti, bet gan pieaug». Tas attiecas uz šī gada budžetu: «Gatavojot 2019. gada valsts budžeta projektu, valdība nav samazinājusi nedz pabalstu, nedz pensiju, nedz citu maksājumu apjomus. Tika precizētas izmaksu prognozes, kas saistītas ar saņēmēju skaita izmaiņām atbilstoši faktiskajam saņēmēju skaitam.»

«Jaunāki nepaliekam. Gadi iet uz priekšu,» rezignēti secina Raimonds Pauls, vērtējot piektdien notikušo koncertu Latvijas Radio 1. studijā. Taču rezignācijai nav īsti pamata: gan Maestro, gan dziedošais aktieris Bērziņa kungs stundu garajā koncertā parādīja nobriedušu vīru stabilitāti, kas vietumis mijās pat ar jauneklīgu degsmi.

Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers vairs neslēpj, ka pret viņu personīgi un Ģenerālprokuratūru kopumā tiek izdarīts vēl nebijis politisks spiediens (intervija laikrakstam Diena, 11.02.2019.). Kalnmeiers šo spiedienu skaidro kā tīri personisku atriebību par to, ka pēc Ģenerālprokuratūras vadības maiņas viņš negodīgiem (Kalnmeiera raksturojums) KNAB darbiniekiem Jurašam un Strīķei licis ievērot likumus un darboties tiesiskuma rāmjos.

Krišjāņa Kariņa (Jaunā Vienotība) valdība daudz runā par ļoti svarīgo nepieciešamību pieņemt budžetu, par veselību un inflāciju, par izglītību un sportu. Notiek arī visādas skandalozas jezgas ar KPV LV šķelšanos, Jura Juraša (JKP) izdošanu un tamlīdzīgi.

Man 13. Saeimas partiju kvalitātes kritērijs būs šo partiju priekšvēlēšanu solījumu īstenošana. Jo vairs nav pieļaujams, ka pirms vēlēšanām partijām te it kā viena dzīve, pēc vēlēšanām – cita. Manā uztverē, laiks, kad neatkarīgai valstij, tās politiskajai varai bija kaut kāds pamats attaisnot savas kļūmes ar kaut kādām iepriekšējā režīma metastāzēm vai ārējām (politikas, kapitāla...) ietekmēm, Latvijā sen jau pagājis. Bet, ja mums, mūsu politiķiem trūkst gribas kā pienākas novērtēt sevi, ja mums arvien labpatīk pašiem savu politisko vārgulību uzvelt vai nu ārvalstu kapitāla, vai Krievijas, vai vēl kā ietekmei, tad tas tagad, teju trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas manā uztverē apliecina tik vien kā Latvijas politiskās varas valstisko neprofesionalitāti.

Jaunajai Latvijas valdībai izsakot apņemšanos savas darbības laikā veikt kārtējo reģionālo reformu, kura pirmām un galvenām kārtām ietekmēs Latvijas lauku apvidu sociālekonomisko stāvokli un kultūrvidi, pagastu viensētās un ciematos dzīvojošos cilvēkus, viņu ikdienu un dzīves kvalitāti, vēlos norādīt uz vairākām, manuprāt, svarīgām lietām, kuras neīstenojot vispirms, nekādas reformas neko nespēs uzlabot.

Nedēļa sākās interesanti. Pirmdienas rītā gluži kā Ādams no paradīzes no partijas KPV LV tika padzīts nesenais tās līderis un valdības vadītāja kandidāts Gobzema kungs.

Šobrīd vairāk nav ilūziju, ka Lielbritānijas izstāšanās no ES neradīs īpašus ieguvumus nedz Lielbritānijas, nedz ES lielajam biznesam.

Cerams, ka parlamentāriešu un valdības attieksme pret tiem savas personīgās dzīves, vajadzības un ambīcijas malā nolikušajiem cilvēkiem, kas kopj bērnus invalīdus, nepaliks tajā stadijā, ko aprakstījis Eduards Veidenbaums: «Bagāts viņš, bet mīkstu sirdi: Dzird par grūtdienīšu raudām, Tūdaļ kabatā bāž roku, Izvelk savu – nēzdodziņu».

17. janvārī TV3 pievakares ziņās parādījās sižets par valdības veidošanas laikā jūtamo ekonomisko grupējumu interesi par iecerētajām pārmaiņām transporta nozarē. Raidījums vaicāja tobrīd vēl kandidātam, bet pašlaik jau satiksmes ministram Tālim Linkaitam (Jaunā konservatīvā partija (JKP)), kurš vai kuri mēģina izdarīt spiedienu. Linkaits atbildēja izvairīgi: «Kamēr tieši mēs nejūtam šo te grupējumu ietekmi, tikmēr es neko par to tā tīri faktoloģiski pateikt nevaru.» Linkaitam jautāja, kāda ir JKP un viņa paša saistība ar Šveices advokātu Rudolfu Meroni, uz ko viņš atbildēja: «Man nav ko slēpt, ja, tātad mana sieva ir sniegusi pakalpojumus... cīņā starp, ja es nemaldos, Meroni un Berķi konkrētā tiesvedībā. Tas ir bijis senā pagātnē, un bet tai pašā laikā arī viss ir izsekojams. Uzņēmumu reģistrā var redzēt visus tos pārskatus un, un, un kas tur ir bijis. Tie... tieši uz mani tas nekādu iespaidu nav atstājis.»

Bismarks reiz esot teicis, ka muļķība ir nepārvērtējama Dieva dāvana, taču ar tās izmantošanu nedrīkstot pārspīlēt. Alda Gobzema straujā katapultēšanās politiskajā stratosfērā un tikpat straujā piezemēšanās (izmešana no partijas, kurā vēl nesen bija premjera kandidāts) ir labs piemērs tam, cik daudz, no vienas puses, var sasniegt, atklāti «laižot muļķi», taču arī tam, kas notiek, ja ar muļķa laišanu sāk pārspīlēt. Gobzema idiotiskā taisnošanās par puņķu (ne)ēšanu daudzu acīs kļuva par pēdējo pilienu. Nu cik var ākstīties? Kaut kādai mēra izjūtai taču jābūt.

Teju gadu Latvijas politiskajā ķēķī prasīja jauna Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vadītāja atrašana un apstiprināšana. Ap šo krēslu un tā pretendentiem spekulāciju netrūka, tikmēr pati iestāde salīdzinoši mierīgi dreifēja. Jācer, ka šajā bezvadības laikā ar pietiekami lielu ietekmi un resursiem apveltītajā iestādē nebūs izauguši jauni astoņkāji un pa to kā pa savu muižu nestaigās partiju kasieri.

Par to, ka mūsu valstī viss strauji iet labumā, liecināja pētījumu centra SKDS nesen publiskotie dati par Saeimā ievēlēto partiju popularitāti un vēlētāju gatavību par tām balsot, salīdzinot ar noskaņojumu 13. Saeimas vēlēšanu laikā.

Ir normāli un saprātīgi, ka ikviena demokrātiska valsts nosaka aizliegumus terorisma un masu iznīcināšanas ieroču finansēšanai. Ir normāli un saprātīgi, ka tiek noteikti aizliegumi, lai nepieļautu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju (naudas atmazgāšanu). Lai šos mērķus sasniegtu, valsts piešķir resursus un plašas pilnvaras, ļaujot aizdomīgus gadījumus izmeklēt, pat pielietojot operatīvas darbības, un nodrošinot, ka aizdomīgo darījumu veicēji nekā nezina par izmeklēšanas sākumu, operatīvajam darbībām utt.

Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) konferencē «Māmuļā» otrajā februārī mani visvairāk sarūgtināja vēsts, ka pērn mūžībā aizgājuši 779 apvienības biedri. Jā, jā, gadi. Gadi! Apvienība dibināta 1989. gada 14. oktobrī. Nu tajā vairs ir tikai ap 12 tūkstošiem ļaužu. Daudzus no viņiem es pazīstu, pateicoties saviem tuviniekiem. Uzskatu šo organizāciju un tās biedrus par mūsu brīvības, neatkarības un stājas, teiksim, tīrības ekspertiem. Turklāt, pateicoties viņiem, es jau puikas gados zināju Latvijas vēsturi, tā teikt, no pirmavotiem. Un Atmodas laikā spekulēt ar tās nezināšanu es nevarēju atļauties. Starp citu, es zināju Latvijas vēsturi arī, pateicoties sava Aviācijas institūta puikām. Jo, kad ciemojos pie viņiem Blagoveščenskā, Irkutskā, Taišetā vai vēl kur, viņi vai viņu vecāki veda mani rādīt, kur bija ieslodzīti vai kur dzīvoja latvieši. Un – neviena slikta vārda par latviešiem es no viņiem nedzirdēju.

Esmu ar kājām un rokām par pētījumiem, kas analizē kultūras patēriņu, jo tie liek domāt un dod iespēju saredzēt jaunas iespējas tur, kur rutīnas aizmiglots skats reizēm neko jaunu vairs nav spējīgs ieraudzīt. Par respektablo pētījumu vairāk lasiet vakardienas Neatkarīgajā ¬– kolēģe Aisma Orupe īsos vārdos pateikusi svarīgāko.

Vai valstij, kurai nu jau hroniski trūkst naudas, ir simtiem tūkstoši eiro jānovirza putnu pētīšanai vai nav? Bet varbūt sabiedrība ir maldināta, un Latvija jau sen sasniegusi tādu labklājības līmeni, ka ar Vides un reģionālās attīstības paspārnē esošās Valsts dabas pārvaldes starpniecību var gadiem ilgi dāsni finansēt tādus projektus, kā, piemēram, jūrā dzīvojošo putnu avio uzskaite?