Juris Jurašs – likumpārkāpējs vai trauksmes cēlējs?

 
©F64 Photo Agency

1. maijā stāsies spēkā jaunais Trauksmes celšanas likums. Šāda likuma pieņemšanu ieteica Eiropas Komisija, un ārzemju padomdevēji neko sliktu nav mācījuši. Latvijai būs Vakareiropas parauga likums, kas liek nodrošināt trauksmes celšanas mehānismus un pienācīgu trauksmes cēlēja aizsardzību.

Saskaņā ar jauno likumu, trauksmes cēlējs ir fiziskā persona, kura sniedz informāciju par iespējamu pārkāpumu, kas var kaitēt sabiedrības interesēm, ja persona šo informāciju uzskata par patiesu un tā gūta, veicot darba pienākumus vai dibinot tiesiskās attiecības, kas saistītas ar darba pienākumu veikšanu. Latvijas tautai gan ir sava no rietumeiropiešiem atšķirīga vēsture, tradīcijas un mentalitāte, un trauksmes celšana nereti tiek jaukta ar «stučīšanu». Bet gan jau ar laiku šī postpadomju morāle mainīsies - apzinīgs pilsonis ziņos kompetentām iestādēm vai paziņos publiski, ja redzēs, ka viņa priekšniecība nodarbojas ar krāpšanu vai nodokļu nemaksāšanu, ņem vai dod kukuļus, lej upē indi vai būvē jumtu, kas var uzgāzties cilvēkiem uz galvas. Būs daudz gadījumu, kad trauksmes cēlēji vēlēsies palikt nezināmi, un likums paredz viņu vārdus pseidonimizēt.

Bet ir arī viens personāžs iz latvju politikas, kas tieši otrādi - karsti vēlas, lai visi zina, kāds viņš varonis. Paredzams, ka Saeimas deputāts Juris Jurašs (Jaunā konservatīvā partija (JKP)) sparīgi vicinās pa gaisu Trauksmes celšanas likumu savai aizstāvībai krimināllietā, kurā viņš apsūdzēts par valsts noslēpuma izpaušanu.

Juraša lieta ir ļoti nepatīkama, daudziem gribētos, lai tādas nemaz nebūtu - lai nav jādzer tas rūgtais biķeris. Nebūs tiesneša, kas labprātīgi vēlētos, lai viņam iekrīt šo lietu izskatīt un rakstīt spriedumu. Jau pašlaik pastāv šaušalīga augstu amatpersonu, politiķu, angažētu mediju, sabiedrisko organizāciju un pūļa šantāža, lai piespiestu tiesu varu spriest nevis pēc likuma, bet pēc JKP norādījumiem. Sabiedrība Delna uzstājīgi paģēr, lai lieta tiek izskatīta ātri, tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP) žēlojas ārvalstu vēstniecībām, tiek organizēts Juraša aizstāvju pikets, bet, kad lieta nonāks līdz tiesai, troksnis un spiediens vēl pieņemsies spēkā.

Lieta, kā zināms, izcēlās 2016. gadā, kad Jurašs publiski paziņoja, ka viņam piedāvāts kukulis, lai bijušā VAS Latvijas dzelzceļš (LDz) vadītāja Uģa Magoņa un Igaunijas uzņēmēja Oļega Osinovska kriminālprocess tiktu pārkvalificēts no kukuļdošanas uz tirgošanos ar ietekmi, par ko likumā paredzēts daudz maigāks sods.

Īsti loģiski tas neskan, jo ne jau Jurašs varēja ko pārkvalificēt. To šajā gadījumā varēja prokuratūra, un kukuļa devējs būtu izšķērdīgs pamuļķis, ja iedotu miljonu eiro Jurašam par pakalpojumu, ko tas nemaz nevar sniegt. Zināms, ka pirms publiska paziņojuma Jurašs informējis KNAB un Ģenerālprokuratūru par mēģinājumu viņu piekukuļot, taču viņš šīm iestādēm nav atklājis kukuļa piedāvātāja vārdu. Jurašs pats ir klasificējis savu ziņojumu par valsts noslēpumu, bet vēlāk pats devies to izpaust plašsaziņas līdzekļos.

Prokurors Aivis Zalužinskis secinājis, ka aizdomās turētā Juraša saukšanai pie kriminālatbildības nav tiesiska pamata, bet sāktais kriminālprocess ir izbeidzams, taču Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokurors Modris Adlers kā amatā augstāks prokurors Zalužinska lēmumu ir atcēlis. Izpaužot operatīvu informāciju, Jurašs ir padarījis par neiespējamu kukuļotāju noķeršanu. Saskaņā ar likumu Par valsts noslēpumu svarīgu operatīvās darbības pasākumu plānu vai šajā darbībā iesaistīto personu identitātes atklāšana ir valsts noslēpums. Saskaņā ar Krimināllikumu šādā gadījumā valsts noslēpuma izpaudējam pienākas ieslodzījums līdz pat pieciem gadiem. Līdz 2011. gadam likums bija vēl bargāks un valsts noslēpuma izpaudējs varēja dabūt pat astoņus gadus.

No prokuratūras skata punkta nekas cits nav darāms - valsts noslēpumi valstij ir jāsargā un Jurašs jāapsūdz. Savukārt Juraša politiskais jumts un aizstāvība centīsies defektu pārvērst par efektu - taisīt no Juraša ne tikai «Juriju Ģetočkinu», kas likumu pārkāpis cēlu ideālu vārdā, bet nevainojamu cīnītāju, kas vispār nekādu likumu nav pārkāpis. Publikai jau tiek stāstīts, ka ziņu izpaušana par korupcijas gadījumiem nevar būt valsts noslēpums, noteikti notiks atsauces uz jauno Trauksmes celšanas likumu, kur 3. pantā teikts, ka trauksmes cēlējs ir tiesīgs celt trauksmi par korupciju. Taču būs jāizlasa šis pats 3. pants līdz galam. Tā 2. daļā sacīts, ka «apzināti nepatiesu ziņu sniegšana, valsts noslēpumu saturošas informācijas izpaušana un ziņošana tikai par personīgu interešu aizskārumu nav uzskatāma par trauksmes celšanu».

Katrā ziņā apsūdzības un aizstāvības cīkstiņš solās būt vareni interesants juristu strīds. Žēl tikai, ka Temīdai būs jāpacieš pārpolitizēta smirdoņa, kas lauzīsies tiesas namā pa visām logu šķirbām un traucēs spriest bezkaislīgi.