Mūsu pašu maziskums
Svētdien pie Brīvības pieminekļa tika iedegtas 188 svecītes – par godu tiem, kuri 1944. gada 17. martā parakstīja Latvijas Centrālās padomes (LCP) Memorandu, kurā bija aicinājums atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti, 1922. gada Satversmes darbību un Latvijas valdību «uz koalīcijas pamatiem, kas pulcētu ap sevi visu Latvijas tautu».
Trešais punkts bija: «Latvijas valdības tuvākiem galveniem uzdevumiem jābūt: valsts aparāta un Latvijas armijas atjaunošana, Latvijas valsts teritorijas aizstāvēšana pret draudošo Padomju Savienības armiju iebrukumu un - cik tālu tas kaŗa apstākļos iespējams - diplomātisko sakaru nodibināšana ar ārvalstīm un pirmā kārtā ar tām, kas atzītu šo mūsu deklarēto nācijas gribu un atbalstītu priekšā stāvošo militāro uzdevumu - Latvijas valsts aizsargāšanu.»
Tobrīd Latvijā vēl valdīja vācu okupācijas režīms, taču fronte jau bija netālu, un nākamie okupanti jau pūta latviešiem sejā savu nelabi dvakojošo elpu. LCP līderis Konstantīns Čakste (LR pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dēls) labi saprata, ka nāvējoša ir gan viena, gan otra okupācija, tāpēc jāpretojas abām. Viņš kopā ar līdzdomātājiem radīja Memorandu, ko parakstīja izcili Latvijas sabiedriskie, militārie un kultūras darbinieki (Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš, bīskaps Jāzeps Rancāns, rakstnieks Kārlis Skalbe, ģenerālis Mārtiņš Peniķis, valodnieks Jānis Endzelīns u.c.), vēršoties pie Rietumu valstu vadītājiem ar aicinājumiem atbalstīt demokrātiskas Latvijas valsts atjaunošanu. Tas slepeni tika nogādāts LR vēstniekiem Stokholmā, Londonā un Vašingtonā. Memorandu nodeva arī latviešu leģiona ģenerālinspektoram ģenerālim Rūdolfam Bangerskim, taču viņš, acīm redzami baidīdamies par savu militāro karjeru, esot izlicies, ka tas piegādāts nepareizajam adresātam, un neesot to pieņēmis...
Labi nodomi nekad nepaliek nesodīti: 1944. gada 29. aprīlī Konstantīns Čakste tika arestēts un ievietots Štuthofas koncentrācijas nometnē. Viņš gāja bojā 1945. gada 21. februārī. Taču vētru viņš bija sacēlis gan: 1944. gada 26. maijā reihsministrs Rozenbergs izsauca uz Berlīni latviešu pašpārvaldes iekšlietu ģenerāldirektoru Oskaru Dankeru, jo «mēs nupat piedzīvojām jaunus ļoti prominentu latviešu personu uzbrukumus; tie vēlējās ģenerāli Bangerski mudināt kādu viņu sarakstītu memorandu nosūtīt fīreram, ko Bangerskis tomēr atsacījies darīt». Vāciešiem nebija pieņemama Latvijas brīvvalsts atjaunošanas ideja tieši tāpat kā vēlāk krieviem - daudzi LCP locekļi tika arestēti, kad Latvijā atgriezās sarkanā okupācija...
Patlaban - acīmredzot ar nodomu diskreditēt latviešu brīvības alkas kopumā - tiek pretstatīti latviešu leģionāri un LCP locekļi, sak, pirmie kalpoja fīreram (tātad ir naciķi un nepareizie), bet otrie - latvju tautai (tātad pareizie). Tātad leģionāru piemiņu svētīt 16. martā - tas ir slikti, bet atzīmēt Memoranda dzimšanas dienu 17. martā - tas ir labi. Taču pretnostatītājiem derētu atcerēties, ka 1944. gada martā, kad tapa Memorands, tā veidotājiem nebija nekādu citu iespēju domāt par Latvijas armiju, kā vien teorētiski balstīties jau esošajā latviešu leģionā, kas citos apstākļos kļūtu par pamatu Latvijas bruņotajiem spēkiem. Turklāt LCP savā darbībā iesaistīja latviešu leģiona pulkvedi Vili Janumu, kurš sniedza regulārus pārskatus par stāvokli frontē, savukārt leģiona ģenerālis Kurelis un kapteinis Upelnieks bija LCP militārās komisijas locekļi, tāpēc ir neprātīgi apgalvot, ka vieni latvieši šajā situācijā bija slikti, citi - labi. Jo pilnīgi visi cīnījās pret okupantiem - vieniem vai otriem.
Bet latvietis nekad nebūs līdz galam laimīgs. Šķiet, taisnība Andrim Grūtupam, sakot, ka «demokrātijas apstākļos latvieši laikam nespēj ne par ko vienoties». Viņš bija viens no tiem, kas 2002. gadā ģenerēja ideju par Konstantīna Čakstes pieminekļa veidošanu. Taču dažādu iemeslu dēļ ideja «nomira» (viss bija «nepareizi» - ziedotāji, projekts, vieta...). Žēl, ka tā. Mums pietrūkst pozitīvu pieminekļu, kas parādītu tautas nesalaužamo garu, valstiskuma ideju un pretestību okupācijām. To visu sevī nesa gan nacionālie partizāni un latviešu leģionāri, gan 1991. gada barikāžu aizstāvji un Neatkarības kara cīnītāji, gan Ludvigs Bolšteins un Konstantīns Čakste.
Kas mums liedz vienoties par tādu monumentu? No ārpuses inspirēti troļļi vai tomēr mūsu pašu maziskums, gļēvums un sašķeltība? Es liktu uzsvaru uz trim pēdējiem.