Turi vārdu cieši!
Māris Ruks uzskata, ka korporācijas Latvijā ir (sk. NRA 12.03.2019.) augstprātīgu un bezjūtīgu ļaužu tīkls. Ceru, ka viņa viedoklis izriet no paša pieredzes. Nevis pieņēmumiem. Mana pieredze ir pilnīgi pretēja. Un, arī tāpēc, lai apliecinātu savu visdziļāko cieņu manis sastaptiem korporāciju ļaudīm, es te atļaušos Ruka kungam oponēt.
Man bijusi saskare ar triju korporāciju biedriem. Divas es te nesaukšu, jo man nebija saskares ar šīm korporācijām kā organizācijām. Man bija saskare ar aktīviem to biedriem arī padomju laikā. Pa vienam no katras. Abi jau mūžībā. Bet - kas tie bija par cilvēkiem! Skolotāja (Skolotāja!) mani - eksakto zinību studentiņu -, var teikt, ieveda filozofijas telpā. Viņa man ieteica autorus, viņa runāja ar mani par tiem, raksturoja viņu ideju esamības kontekstu mūsdienās. Otrs bija mans matemātikas pasniedzējs institūtā. Viņš man spēja atklāt šo dzīves un zinību pusi dzejas līmenī. Var, protams, viņus apsaukāt par sektantiem, par augstprātīgiem attieksmē pret citiem ļaudīm. Es to viņu attieksmē pret mums - puišeļiem - nejutu ne mazākā mērā. Viņu gaišums un domu atklāsmes spēja mani stutē arvien. Noliecu galvu viņu priekšā! Mūžīga piemiņa!
Trešā korporācija, ar kuras biedriem man iznāca saskarties daudz aktīvāk, bija mana sievastēva korporācija Fraternitas Arctica (Ziemeļu brālība).
Fraternitas Arctica ir pašlaik vienīgā krievu studentu korporācija pasaulē. Tā dibināta 1880. gadā Rīgā, pie Rīgas Politehnikuma. Pirmskara filistru grupa pieņēma lēmumu par korporācijas darbības atjaunošanu Latvijā 1990. gada 19. maija sapulcē, kas notika Fraternitas Arctica vēsturiskajā namā (Mazā Smilšu 8). Lai gan - ko nozīmē, atjaunoja? Es ar šīs korporācijas biedriem visai regulāri tikos viņu sanāksmēs padomju laikā. Korporācijā tolaik tika uzņemti jauni fukši, un 1965. gadā samizdatā pat iznāca korporācijas dziesmu grāmata. Ja kādam kaut ko izsaka vārdi Ivans Rošonoks, Aleksandrs Putniņš, Eižens Upmanis, Vladimirs Šervinskis un vēl vairāki, ar kuriem tolaik visai regulāri tikos, tad viņi paši spēs lemt, cik šie vīri bija sektantiski noskaņoti. Ja Skolotāja man deva zināmu priekšstatu par filozofiju, tad šie cilvēki savās diskusijās mācīja mani domāt, apjēgt un arī strīdēties gan ar garīgo, domu, gan ar reālo pasauli. Tieši no viņu mutēm es dzirdēju Latvijas vēsturi, kāda tā bija. Visas būšanas, sākot ar okupācijām beidzot ar slepkavošanām, tika vērtētas skaidri un gaiši. Neviens nestučīja. Vēl simpātisks man šajā kompānijā likās žīds Kadišs Goldbergs. Viņš gan neesot bijis korporācijas biedrs, taču tieši viņa trāpīgie, pašironiskie tā laikmeta raksturojumi šajās saiešanās atstāja uz mani pārliecinošu iespaidu. Es pazīstu arī tagadējo Fraternitas Arctica oldermani Dmitriju Trofimovu, kurš man šķiet goda vīrs, kas līdzīgi priekšgājējiem neatkāpsies no korporācijas devīzes «Рцы слово твердо!» (no senslāvu - «Turi vārdu cieši!»). Lai gan Fraternitas Arctica ir krievu studentu korporācija, tās biedru sarakstos ir arī latvieši, poļi un citu tautību pārstāvji, kam ir tuva krievu kultūra un valoda.
Bet - par sievastēvu teikšu, ka viņu par dalību korporācijā (jā, viņš vēl pamanījās būt padomēm netīkamās vingrošanas biedrības Sokol pasniedzējs) notiesāja uz 20 gadiem un izsūtīja jau 1941. gadā. Tur viņi lēģeros arī saskatījās ar manu sievasmāti. Viņi abi bija ārsti. Un, ja cilvēkiem bija vajadzīga palīdzība, viņus varēja modināt jebkurā diennakts laikā. Bez jautāšanas - vai jābrauc pie savos vēmekļos guloša narkomāna, vai pie kāda kompartijas nomenklatūras bosa.
It nekādu sektantismu vai augstprātību, kā uzskata Ruks, attieksmē pret Cilvēku es šo ļaužu stājā neredzēju. Pieminētais Eižens Upmanis neilgi pirms doties mūžībā izteicās, ka viņa dzīvē bezmaz nav bijis emocionālāka momenta kā iestāšanās Fraternitas Arctica. Es korporācijā neiestājos, taču reizēm pildīju tādas kā fukša funkcijas. Piemēram, kopš tā laika man vienmēr ir līdzi sērkociņi un korķu viļķis. Jo, pat ja tu nepīpē, tev jāspēj izlīdzēt citiem.
Nesen izlasīju dzejas rindu - «mums bail no zvaigznēm, kas raugās uz mums no mūžības». Tā varētu būt šā laika pazīme - bailes no lieluma, no zvaigžņu gaismas. Un tāpēc nereti var sastapt vēlmi šo gaismu slāpēt, noklāt ar aizspriedumiem vai tenkām. Tā paši sevi nolemjam lētai mūžībai.