"Saskaņas" līderi ir nolaiduši apvienību
Rakstīt šo komentāru mani rosināja aktīvas politiskas sarunas ar vairākiem cilvēkiem Latvijas jaunatnes organizāciju simtgadei veltītajā sarīkojumā VEF Kultūras pilī. Precīzāk – viens šo sarunu aspekts – attieksme pret politisko apvienību Saskaņa un tās līderiem. Šī attieksme pamatā bija negatīva. Palaikam krasi negatīva. Turklāt nomācošs vairākums no tiem, kuri kritizēja Saskaņu, nebija vis latvieši, bet krievvalodīgie. Esmu šo attieksmi arī citviet dzirdējis gan no intelektuāļiem, gan vienkāršiem savas apkaimes ļaudīm.
Tāpēc, apjēdzot to, ko šie nu jau varbūt pat simt cilvēki man teikuši, nonāku pie uzskata, ka patlaban partijas iepriekšējais tēls ir izvirtis. Turklāt uzskatu, ka lieli nopelni te ir Nilam Ušakovam, kurš konsekvenci un stāju gribēja aizvietot ar spekulatīvu attiecību politiku. Tādēļ Saskaņa tā ar nespēja atrast ne «īsto» pieeju latviešiem, nedz ar saglabāt pienācīgu savu krievvalodīgo vēlētāju uzticības kredītu. Es uzskatu vēlētāju uzticības zaudēšanu par smagāku morālu problēmu nekā tā saimnieciskā jezga, kas tagad virst Rīgas domē. Es to uzskatu par apvienības līderu izgāšanos un nedomāju, ka tiem būtu vieta Eiropas Parlamentā. Partijai būtu jāmeklē situācijai adekvātāki kandidāti. Zināmā mērā man nav saprotams, kāpēc saprātīgais Jānis (Urbanovičs) manā uztverē mēģina vien lāpīt, nevis labot situāciju. Vai tad jau 12. Saeimas vēlēšanu rezultāti (31 mandāta vietā 24) nebija Saskaņai pietiekami skarbs signāls? Vai tad šāds signāls nebija 2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanas (viens mandāts cerēto triju četru vietā)? Un - pat it kā saprotamo vēlmi tikt vaļā no «Maskavas rokas», prokremliskas partijas birkas, es nez vai risinātu uz vēlētāju uzticības rēķina. Vai tad, lai šo vēlmi apliecinātu, partijai nav pietiekams praktiskās politikas laukums - Rīga u.c.? Jā, protams, Latvijas publikā oficiāli uzturētais Saskaņas tēls un kā savdabīga, piedomāta tā piedeva - izmaiņas attiecībās starp ES un Krieviju (sankcijas) - prasīja visai būtisku politikas revīziju. Acīmredzot partijas līderi nespēja rast adekvātu risinājumu par labu apvienībai un tās vēlētājiem. Bet nu pat daļa apvienības biedru apgalvo, ka tā atsakās no savas ideoloģijas. Arī šo Saskaņas vēlētājiem it labi zināmo (Krivcova, Kabanovs, Bačinska, Pankratovs...) cilvēku nostājai vajadzēja kļūt par vienu no apvienības situācijas vērtējuma iemesliem. Izrādās, Saskaņa, kura mūždien lielījusies, ka tai nav «sarkano līniju», velk tās pati savā vidē.
Bet - lai ko jūs nedomātu, Saskaņa mūsu politiskā, pilsoniskā un sociālā spektra kontekstā bija vajadzīga, ļoti vajadzīga partija, kura šā vai tā, tomēr neļāva mūsu etniskajām pozām pārtapt konfrontējošā idiotismā. Es tīšām saku - Saskaņa bija, lai arī uzskatu, ka Saskaņa tomēr gūs šādu vai tādu pārstāvību arī 14. Saeimā. Bet problēma ir tā, ka ar pastāvošo politiku, ar esošās koalīcijas partiju bezprincipiālo politisko uzskatu virumu, arī šīs Saeimas laikā mēs līdz vienkopienas sabiedrībai, līdz nacionālai valstij nenonāksim. Tāpat kā līdz skaidrai reljefai ideoloģijai partiju (ja runāt par esošo koalīciju, tad - precīzāk -partijiņu) izpausmēs. Tās nebūs ne konsekventi liberālas, ne nacionāli konservatīvas. Tās savās publiskās izpausmēs, kā pirms vēlēšanām paradušas, turpinās ļodzīties ap kādu nosacītu centru uz vienu vai otru pusi, lai izpelnītos kārtējos aplausus par savu populismu. Nevis par valsts politikas kvalitāti.
Taču man Saskaņa vai kaut kas tai līdzīgs Latvijas politiskajā spektrā pagaidām šķiet vajadzīga ne tāpēc, ka uztur kaut kādu sociāldemokrātijas vīziju, bet tāpēc, ka man teju trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas kategoriski nav pieņemams tas, ka kopienu konsolidācijas vietā te atkal palielinās plaisa starp tām. Tas, ka tautība varas (!), partiju aplokos tiek arvien uzturēta kā politikas, kā varas resurss.
Es uzsveru - «varas aplokos», jo sabiedrībā mūsu savstarpējās tolerances līmenis nav nemaz tik zems. Bet, ja tas tā, tad jājautā, kāpēc Saskaņa nav pratusi, nav gribējusi pārtulkot šo sabiedrības savstarpējo attiecību līmeni politikas, varas valodā? Kaut vai tikai adekvāta piedāvājuma līmenī. Kas traucēja tai adaptēt savā praksē «iedzimto cilvēku pragmatismu, kurš ir daudz dzīvīgāks par kaut kādiem politiķu piedāvājumiem, kuru būtībā nemaz nav» (A. Freimanis)?