Senos laikos vidusskolā, stundās garlaikodamies, kopā ar ļoti apdāvināto klasesbiedru, kurš diemžēl vairs nav šai saulē, rakstījām tādu kā romāniņu – jautru tekstiņu par kādu pārējai cilvēcei nesaprotamu salu.
Uz tās par amorālu uzvedību bija izmitināti dīvaini, deklasēti tipiņi. Viņi tempa visu, kas dzerams, ar kaķeni atšaudījās no trakomājas feldšeriem un dzīvoja pagrīdē. Salā bija arī savs plānprātiņš prezidents un parlaments. Šī veidojuma vienīgā funkcija bija zagt un izdot stulbus likumus. Jo stulbākus, jo labāk. Vēl salā pāri tuksnesim būvēja dzelzceļu. Tā sliedes taisīja no parafīna, jo īstās sliedes sen bija nospertas, pārdotas, bet nauda nodzerta. Reizēm žēl, ka teksts nav saglabājies, tagad to varētu publicēt kā visīstākā kapitālistiskā reālisma paraugu. Tomēr paškritiski jāatzīst - salīdzinot ar mūsdienu realitāti, tie ir visīstākie bērnu šļupsti.
Jau vairāk nekā mēnesi, nekādi netiekot uz kājām pēc gripas vīrusa noķeršanas, guļu mājās un pasauli tveru pamatā ar TV un interneta starpniecību. Jāsaka, ka, gandrīz neizejot laukā no dzīvokļa, sajūta tiešām ir baisa. Mūsu mediji lieliski prot radīt sajūtu, ka līdz pasaules galam un planētas Nibiru uzbrukuma sākumam atlicis mazāk par nedēļu. Te pat nevajag nekādu piepūli! Pietiek ar trulu un primitīvu notikumu uzskaitījumu nominatīvā: Rīgas satiksmes korupcijas skandāls, prokurora prasītais spriedums Lembergam, Eiropas tiesas spriedums Rimšēviča lietā, labklājības ministres Petravičas vīra firmas aplokšņu algas, taksometru mafija Rīgā, pedofils, kas gadiem izmantojis mazgadīgus bērnus vecumā no viena līdz deviņiem gadiem, Rīgas kartes Brandava aizturēšana, valsts robeža aprīkota ar Depo nopērkamām detaļām, kas uzdotas par augstajām tehnoloģijām, ņemšanās ap Uzvaras pieminekli, noplūdusi angļu valodas eksāmena mutiskā daļa, skolotāju un mediķu algu epopeja, iebuksējušie čekas lietu spriedumi, Swedbank uzkāršanās, kas daudziem cilvēkiem pāris minūšu laikā uzskatāmi nodemonstrēja, ka nevar bezgalīgi uzticēties bezskaidras naudas norēķiniem, jo tas var nelāgi beigties, breksits un, diespasarg, visas civilizētās pasaules drāma, šīs galaktikas pēdējās cerības zudums - Kiviča kunga krāniņš siltā vannā, kas nu nekādi nav samērojams ar Kardašjanas dibena gabarītiem vai zilā vaļa metamo okeānā.
Var jau, protams, pazirgoties, bet, baudot šādu mediju saturu, reizēm sāk uzmākties totāla bezcerības sajūta. Vai tiešām visi zog, ņem kukuļus un ir cietumā bāžami, bet tu viens kā idiots tici tādiem jēdzieniem kā patriotisms, Latvija, godīgums. Tomēr diezin vai mediji būtu tie, kas jāvaino par šādu piedāvājumu. Tāda, no malas vērojot, izskatās mūsu dzīve šodien un tagad, dažus mēnešus pēc Saeimas vēlēšanām, kurās daļa tautiešu, šķiet, saskatīja jaunas ērās sākumu un valsts atdzimšanu. Un dažus mēnešus pirms nākamajām vēlēšanām, kurās uz eiroparlamentu saposusies visai dīvaina kompānija. Interesanti, vai tās apmeklēs kaut trīsdesmit procenti balsstiesīgo vēlētāju?
Uz šī globālā fona tiesas spriedums, kas piespriež Kultūras ministrijai maksāt 9 272 319 eiro Nacionālo būvkompāniju apvienībai par Gaismas pils celtniecību, šķiet tāds sīkums vien. Kā teica Bizamžurka Tūves Jānsones grāmatiņā, nieks salīdzinājumā ar izplatījumu. Protams, tiesas spriedums tiks pārsūdzēts, par to nav šaubu, tomēr īpaši līksmot par to nevajadzētu. Nav taču nekādas garantijas, ka nākamajā tiesu instancē izdosies panākt ministrijai labvēlīgu rezultātu. Būvnieku prasītā summa bija lielāka. Ja nu pēc Mērfija likuma sviestmaize kritīs uz ar sviestu uz leju un tiesa par labu celtniekiem piedzīs vēl vairāk?
Loģiski spriežot, deviņi miljoni Latvijas kultūras mērogiem ir pietiekami liela summa. Diezin vai Latvijā vispār ir tāda ministrija, no kuras valsts kases konta tos varētu pagrābt tāpat vien, lai pārskaitītu zaudētas tiesas prāvas gadījumā. Pagaidām masu medijos nav atrodama informācija par to, kāda varētu būt Kultūras ministrijas rīcība gadījumā, ja arī augstākās tiesu instances atstās spriedumu spēkā. Izskatās, plāns ir vienkāršs - turpināt tiesāties līdz galam. Tomēr baidos, ka mūžīgi šis plāns nestrādās. Ministrijai labvēlīgā scenārija gadījumā visi atviegloti uzelpos. Tomēr kas notiks, ja lēmums būs nelabvēlīgs? Vai milzīgā naudas summa netiks samaksāta uz kultūras nozarē strādājošo rēķina?
