Kaleidoskopisko kretīnu idejas

 
©F64 Photo Agency

Mana attieksme pret tā saukto Uzvaras pieminekli Pārdaugavā un tam līdzīgiem padomju režīmu, padomju varu apliecinošiem darbiem ir tāda pati kā igauņiem un lietuviešiem.

Ja nemaldos, tad igauņi, šķiet, jau deviņdesmito gadu pirmajā pusē sāka vākt, pārvietot un izvietot šīs okupācijas režīma liecības bijušās grāfu Orlovu-Davidovu rezidences, tagad Igaunijas Nacionālā muzeja filiāles, Marjamegi pils aizmugures pagalmā. Pirms vairākiem gadiem puikas atsūtīja man fotogrāfijas, un tad tā vieta izskatījās pēc vēstures mēslaines. Viss sagāzts kā pagadās, pāraudzis ar vecu, gadiem nepļautu zāli... Pirms pāris gadiem gan parādījās ziņa, ka ir nodoms - veidot tur padomju laika parku. Kaut ko līdzīgu Grūtas parkam pie Druskininkiem Lietuvā, kur arī izlikti pēc neatkarības atgūšanas dažādās Lietuvas pilsētās demontētie padomju laika pašapliecinājumi un kur varot braukt ekskursijās.

Kārtējais ieteikums Uzvaras pieminekli uzspridzināt un kārtējā parakstu vākšana, lai šo ideju dabūtu caur Saeimu, man 2019. (!) gadā nav pieņemami. Varbūt es šādu ideju kaut cik saprastu vēl pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu mijā, kad vēl pastāvēja kaut cik reālas konfrontācijas iespējas ar iepriekšējo režīmu (padomju armija vēl nebija izvesta u.tml.). Tagad man šādas idejas šķiet tik vien vērtas kā spļaušana uz ienaidnieka fotogrāfiju tā vietā, lai ietu un iespļautu sejā pašam ienaidniekam. Tagad man šādas idejas apliecina nevis mūsu attieksmi pret okupācijas režīmu, bet gan to, ka arvien sirgstam ar mazvērtības kompleksu un vēstures rēķinu kārtošanas izcelšana šodienā mums vajadzīga arī kā politikānisms. Kā politikānisms, lai piesegtu nespēju kā pienākas turēt un stiprināt savas neatkarīgās, nacionālās valsts stāju. Nevis mūsu pašu potenciāls, bet gan akumulators latvieši - krievi, Eiropa - Krievija arvien ir galvenais partiju varas resurss. Tā kā, vērojot, kā tas, kas savulaik bija pati nopietnība, tagadnē izvirst tik vien kā spekulatīvās pozās un ākstībās, esmu gatavs daļēji piekrist tiem, kuri teic; ja šī Uzvaras pieminekļa nebūtu, to vajadzētu izdomāt, ja nebūtu 16. marta - to vajadzētu izdomāt. No pretējās puses - man patika ieteikums Ušakovam un Amerikam pieķēdēties pie Uzvaras pieminekļa. Tad viņiem kārtējo reizi tikšot piedots, tantiņas viņus piebarošot un vietas Eiroparlamentā būšot garantētas. Tas pats cirks.

Protams, šī pieminekļa deideoloģizācija nebūs iespējama. Bet - varbūt ir iespējams kāds attīstošs tēlniecisks, skulpturāls, okupācijas laiku un neatkarības laiku, teiksim, konfrontējošs risinājums? Viens no vienkāršākajiem piedāvājumiem šajā ziņā bijis - uzcelt apkārt šim piemineklim augstu sienu, kurā iekalt visu to vārdus, kurus šie «atbrīvotāji» nogalinājuši. Savā ziņā es tā rakstu arī tāpēc, ka subjektīvi uzskatu šo Aivara Gulbja darbu par labu tēlniecību. Tā karavīru grupa man gan šķiet tāds kā svešķermenis, bet pārējo ansambli esmu gatavs uztvert kā mākslas darbu. Iespējams, tie ir mani aizspriedumi, bet dažādu mākslu gudrinieces mani vēl Literatūras un Mākslas laikos audzināja, ka mākslas darbus iznīcināt nedrīkst, lai kurā laikā tie arī būtu tapuši.

Turklāt es piekrītu arhibīskapam Zbigņevam Stankevičam (RīgaTV 24), ka patlaban Uzvaras pieminekļa nojaukšanas ideja ir nevietā, jo radīs Latvijas sabiedrībā spriedzi. Es cenšos dzirdēt noskaņojumus krievvalodīgo vidē. Teju trīsdesmit gados Saeimas koalīcijas politiķi stabilu kopsaucēju starp mūsu kopienām atrast nav spējuši. Tāpēc spriedzes problēma te arvien aktuāla. Un šādas «idejas» to aktualizē vēl vairāk. Es lasu, ko par šo «ideju» teic krievu kopienā visai zināmi un nezināmi cilvēki. Piemēram: «Valsts departaments pavēlējis Latvijai nepieļaut plebeju apvienošanos, un tad nu rodas šādas rīdošas «idejas»»; «varbūt laiks beidzot ieslēgt galvu un pārstāt būt kaleidoskopiskiem kretīniem»; «valstij, kura atsakās no savas pagātnes, nav nākotnes»; «9. maijā vajag pulcēties ne pie Uzvaras pieminekļa, bet pie Mildas»; «lai tik sāk jaukt, varbūt tad ļaudis vienosies un tiks vaļā no slaistu un stulbeņu varas»; «naciķi grib Latvijā otru maidanu - dabūs»; «ar šo «ideju» valdība grib aizbāzt mutes latviešiem, kuri neapmierināti ar to, kas notiek valstī»; «tā ir velnišķīga provokācija»...

Galu galā - arī tā sauktajiem margināļiem, kuru mums te pārpārēm, būtu politiski prātīgi dot kādu, teiksim, tvaika nolaišanas iespēju.