«Šajā gadījumā Valsts prezidents norēķinās ar Saskaņu par savulaik sniegto atbalstu prezidenta vēlēšanās,» komentējot kārtējo gatavību automātiski piešķirt LR pilsonību visiem še dzimušajiem nepilsoņu bērniem, teica Nacionālās apvienības līderis Raivis Dzintars – ar piebildi, ka tas esot viņa personiskais viedoklis.
Protams, oficiālā paziņojumā neviens neliks šādas varbūtības, ko faktiski nav iespējams pierādīt, tomēr doma ir ticama. Taču, ja runājam par «norēķināšanos ar Saskaņu», šāda sīknauda tai būs par mazu, turklāt vēl ir svaigas atmiņas par valdības veidošanas procesu, kad prezidents Vējonis Saskaņai neveltīja ne mazāko uzmanību - diez vai Saskaņa, lūpu uzmetusi, paņems to atpakaļ un atbalstīs Raimondu Vējoni nākamajās Valsts prezidenta vēlēšanās...
«Turpināt to, ka valstī ir šāda nepilsoņu institūcija, nav pareizi, un kādā brīdī tam ir jāpieliek punkts. Bērniem, kas piedzimst Latvijā, jākļūst par Latvijas pilsoņiem. Ja vecāki tomēr vēlētos atteikties no Latvijas pilsonības, tad lai viņi raksta iesniegumu un izvēlas to valsti, kuras pilsonību viņi tiešām vēlas,» savus centienus skaidroja prezidents. Bet palūkosimies uz skaitļiem. Runa gada laikā ir par kādiem pārdesmit bērniem, kuru vecāki dažādu iemeslu dēļ nevēlas LR pilsonību. Viens no svarīgākajiem: ja bērnam būs LR pilsonība, viņam nāksies gādāt vīzu, braucot uz Krieviju. Savukārt nepilsoņiem tāda nav vajadzīga. Nemīla pret valsti, kurā dzīvo nepilsoņi, pat nespēlē īpašu lomu, un ko tu pret nemīlu izdarīsi, tās ir tikai emocijas, kuras pat nepārvēršas darbībā - kaut kā nav redzams, ka nepilsoņi būtu aktivizējušies doties prom uz etnisko dzimteni.
«Pielikt punktu nepilsoņu institūcijai», kā to svēti vēlas Valsts prezidents, var tikai vienā gadījumā, un tas nav saistīts ar tiem pārdesmit bērniem, kuru vecāki izdara savu izvēli. Šai mazskaitlīgajai problēmai pat nav nekādas ideoloģiskas slodzes, kaut arī Eiropas Padomes Komisija pret rasismu un neiecietību ir aicinājusi pieņemt likumu par jaundzimušo bērnu automātisku pieņemšanu pilsonībā. Ir grūti saskatīt rasismu vai neiecietību mūsu Pilsonības likumā, kas jau tāpat ir tolerances kalngals. Bet stāsts nav par to, ka bērna vecākiem (nepilsoņiem), reģistrējot savu jaundzimušo, atliek tikai pateikt vārdiņu «jā», un bērns kļūst par LR pilsoni. Bez piepūles! Bez «rasisma» un «neiecietības»! Stāsts ir par to, kā Raimondam Vējonim kļūt par Saskaņas svētāko cilvēku.
Viņam ir jāizdara tikai viena lieta: nav ko sīkmaņoties ar pārdesmit nepilsoņu bērniem, vajag radikāli ķerties pie iesīkstējušās problēmas ragiem, rosinot likuma labojumus - piešķirt LR pilsonību visiem 200 000 (+/-) nepilsoņu, kuri mitinās Latvijā. Ak, kāds nemaz negrib to LR pilsonību? Nekas, pārsitīsies! Toties nepilsoņu problēma būs atrisināta uz laiku laikiem un laimīga taps ne tikai Eiropas Komisija, Saskaņa un Vējonis, bet arī visi tie, kuriem šķiet, ka ar varu iešķiebtais pilsoņa statuss ir tikpat labs kā pieceiro banknote, kas patīk visiem.
Ja atmetam cerīgo ieteikumu par «pilsonību visiem», spēku sadalījums Saeimā liecina par to, ka prezidenta valstiski svarīgo priekšlikumu (citu problēmu valstī taču nav!) varētu atbalstīt vairākums bezprincipu purvā iegrimušo deputātu. Savukārt pret šo priekšlikumu balsotu NA, JKP un ZZS. Atbalsts šim prezidenta priekšlikumam nozīmētu - ne tikai sviest pakaļ pilsonību, bet pat to uzspiest tiem, kuri to nevēlas vai nav pārliecināti par tās nepieciešamību. Bet vajadzētu būt otrādi: iegūt LR pilsonību - tas ir gods, līdz kuram jāizaug. Nonivelējot LR pilsonības nozīmi, mēs pazemojam paši sevi un valsti.
Prezidents savu likumdošanas iniciatīvu par automātisko pilsonības piešķiršanu gatavojas iesniegt Saeimai jau šomēnes. Šāda darbība ir viņa tiesību un pienākumu sarakstā. Taču pienākumos ietilpst arī redzēt un vērtēt, un ieteikt risinājumus daudz svarīgākām problēmām. Tā ir aizvien augošā nabadzība, tā ir nodokļu sistēmas graujošā netaisnība, tā ir joprojām eksistējošā izglītības segregācija, tā ir latviešu nācijas skaitliskā samazināšanās, kas jau līdzinās traģēdijai. Bet varbūt šie uzdevumi ir par sarežģītiem? Nu, labi. Tad iztiksim ar vienkāršāko: ļausim prezidentam mūs iedvesmot. Tēvzemes mīlestībai, patriotismam, valsts augsmei un labklājībai. Tas taču nebūs tik grūti kā risināt nepilsoņu «problēmas», vai ne?
