Viedoklis

Pēdējos gados daudzi politiskie analītiķi pauž bažas par aizvien pieaugoša primitīvisma ievazāšanos visās ikdienas dzīves sfērās, tajā skaitā politikā. Izglītotība, augsts intelekts, plašas zināšanas vairs nešķiet neapstrīdamas vērtības. Politiskajā cīņā arvien biežāk uzvar nevis spožs intelektuālis, bet gan cilvēks, kurš runā vienkāršā, «tautai» saprotamā valodā un saka «visu kā ir». Citiem vārdiem sakot – populists. Latvijas gadījumā Artuss Kaimiņš vai «revolucionārie matroži» no Jaunās konservatīvās partijas..

Skābeņu dižprovincē sākās Jaunie laiki. Erudītie, vairāku augstskolu diplomus ieguvušie deputāti un valdības locīklas pirmām kārtām nolēma, ka Koalīcijas padomes vietā nu būs Sadarbības sanāksme. Jo ir taču Jaunie laiki, kuros visam jābūt jaunam.

Tālajā 2009. gadā, kad valdības neprātības bija iegrūdušas Latvijas valsti tik dziļā krīzē, kādā nekad nebija nonākusi neviena civilizēta valsts miera laikā (bez darba palika katrs piektais, bet katrs desmitais pameta Latviju uz visiem laikiem), valdošie nosprieda, ka iedzīvotājiem ir jādod cerība. Sanāca ekspertu grupa Roberta Ķīļa vadībā un uzcepa dokumentu ar skanīgu nosaukumu Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam, kuru 2010. gadā apstiprināja Saeima.

Nedēļa latviešiem paliks atmiņā ar to, ka viņi, visumā miermīlīgi būdami, beidzot dabūja paši savu Kariņu un pilnmēnesī sastādītu valdību. Tagad ilgi varēs plēst jociņus, nu kaut vai, ka laiks atjaunot Livoniju, jo beidzot pie varas nācis lībiešu pēctecis. Tomēr nav jēgas spriest par to, vai valdība būs ilglaicīga/īslaicīga, vai tā ir uzvarētāju/zaudētāju valdība. Taisi valdību kaut saules aptumsuma laikā, neviena no latviešu partijām nevar lepoties ar to, ka būtu vinnējusi vēlēšanās. Saskaņa tās vienkārši nosmies. Tā notiek, ja tautu šķeļ un plosa un melo priekšvēlēšanu laikā. Turpmākos gadus mēs maksāsim par rezultātu. Atliek vien cerēt, ka vēlētāju operatīvā atmiņa beidzot nebūs tik pārlādēta un īsa, kā izskatās, ka pēc četriem gadiem beidzot nebalsosim ne par populistiem, ne par OIK blēžiem, ne par meļiem.

Paaudze, kas 21. gadsimtā apgūst zināšanas par pasaules pārvaldību, piemēram, lēmumu pieņemšanas kārtību ANO, parasti pauž lielu izbrīnu, kāpēc piecām pasaules valstīm – Ķīnai, Francijai, Lielbritānijai, Krievijai un ASV, kas ir ANO Drošības padomes pastāvīgās locekles – ir dota tik milzīga vara pār visām citām valstīm (tiesības noteikt, vai iebrukums kādā valstī ir vai nav agresija, ar savu veto apturēt jebkuru ANO Drošības padomes lēmumu utt.). Tāpat jaunākās paaudzes ļaudis pauž neviltotu izbrīnu, kāpēc Francijai vai Lielbritānijai ir veto tiesības ANO Drošības padomē, bet Indijai – otrajai pasaules lielākajai valstij pēc iedzīvotāju skaita – nav?

Jaunās valdības tieslietu ministrs Jānis Bordāns (Jaunā konservatīvā partija (JKP)), vēl būdams kandidāts uz augsto amatu, 7. janvārī pauda, ka rosinās atcelt deputātu imunitāti, kas neļauj tiesībsargājošajām iestādēm sākt tautas priekšstāvju kriminālvajāšanu bez Saeimas piekrišanas. Tā runāt ir ļoti populāri, jo viena liela daļa sabiedrības ir nikna uz to, ka tautas priekšstāvji nav tādi paši kā visi mirstīgie un viņus drīkst kriminālvajāt tikai, kad Saeima nobalsojusi, ka to atļauj.

Latviešiem ir teiciens – labs nāk ar gaidīšanu, bet ne vienmēr šis teiciens ir simtprocentīgi trāpīgs. Dažkārt kaut kas ilgi gaidīts atnes vien lielu vilšanos. Tieši tāpēc, ka, jo lielākas gaidas, jo lielāka iespējamā vilšanās.

Mani ziņa, ka ierēdņu stresa mazināšanai tērēti 180 tūkstoši eiro, vedināja domāt, ka Valsts kanceleja tapusi par nenopietnu, neprofesionālu institūciju. Jo manā uztverē gan IT gudrībām (paredzamajam amatam atbilstošā, tātad – teicamā līmenī), gan svešvalodu prasmēm ES reģiona, tā teikt, standartpaketes apjomā, gan arī spējai saglabāt līdzsvaru jebkurā konfliktsituācijā ir jābūt cilvēka bagāžā jau tad, kad viņš grib kļūt par ierēdni.

Kaut kur sociālo tīklu dzīlēs bija lasīta atziņa, ka valdības veidošanu var vērot kā seriālu ar popkorna tūtu rokās, jūtot līdzi katram sižeta pavērsienam. Jo pat tad, kad liekas, ka nu jau viss iet savu rāmo gaitu uz valdības apstiprināšanu, pēkšņi rodas kādi neparedzēti apstākļi, kuru dēļ scenārijs atkal mainās.

Jaunā Saeima jau ir paudusi nostāju reformēt Latvijā enerģētisko politiku, kaut vai aicinot divu mēnešu laikā pilnībā atcelt maksājumus par obligāto iepirkuma komponenti pie elektrības rēķiniem. Lai ieskicētu aprises jaunai Latvijas enerģētikas politikas arhitektūrai, ir svarīgi saprast, kāda ir Latvijas iedzīvotāju attieksme pret iespējamiem Latvijas enerģētikas attīstības virzieniem. Viens no pirmajiem jau iegūtajiem rezultātiem ir socioloģisko pētījumu centra SKDS 2018. gada decembrī veiktā aptauja (kurā piedalījās 1005 respondenti) par iedzīvotāju attieksmi pret dažādu enerģijas veidu izmantošanu.

... Drēgni aukstā 13. janvāra rītā Dainis Īvāns Latvijas Radio teica uzrunu tautai, aicinot pulcēties Doma laukumā, lai paustu atbalstu Lietuvai. Pulkstenis bija četri no rīta. Tikko atgriezušies no Lietuvas, mēs, Atmodas žurnālisti, devāmies uz Doma laukumu. Tur palēnām pulcējās tie, kuri tonakt nebija gājuši pie miera, jo ziņas no Lietuvas bija biedējošas: naktī uz 13. janvāri padomju karaspēka īpašās vienības uzbruka Viļņas TV tornim, ar bruņutransportieriem iebraucot TV torņa aizstāvjos. Militāristi šāva un šķaidīja neapbruņotos cilvēkus. Toreiz tika nogalināti 14 cilvēki, ievainoto bija ap tūkstoti.

Līdz šim visai mulsinoši un daudznozīmīgi izskatījās Ministru prezidenta amata kandidāta Krišjāņa Kariņa rīcība, kad KPV LV izvirzīja Aldi Gobzemu iekšlietu ministra amatam.

Valsts budžets un nodokļu politika ir viens no būtiskākajiem koalīcijas, valdības reāli īstenotās (ne solītās) politikas atspulgiem. Topošais valdības vadītājs Krišjānis Kariņš neslēpj, ka šogad faktiski tiks realizēta Māra Kučinska (ZZS) valdības politika ar tās izveidoto budžeta projektu. Vai būtiskas izmaiņas nodokļu politikā varētu sagaidīt nākamajos gados? Kam gatavoties sabiedrībai, uzņēmējiem? Par to skaidrību vajadzētu viest valdības deklarācijai. Vēl gan nav teikts, ka līdz nākamajam gadam, kad beidzot varētu sākt īstenot jauno politiku, šī valdība nostrādās.

ASV vēlas nolikt starp sevi un Meksiku barjeru (Mexico Border Wall). Iecerētā sēta būšot 1609 kilometrus gara un deviņus metrus augsta. Pērn ASV prezidents Donalds Tramps teica, ka tā varētu izmaksāt zem 30 miljardiem ASV dolāru. Bet ASV demokrāti rēķina, ka izmaksas varētu sasniegt 70 miljardus dolāru. Mani šādas idejas neiedvesmo. Roma un, šķiet, arī Ķīna, gribēdamas savulaik norobežoties no barbariem, darīja ko līdzīgu. Vēsturnieki apgalvo, ka lielu panākumu šīm akcijām nebija. Un šajā ziņā es sliecos piekrist ASV demokrātiem, ka tā būtu samērā bezjēdzīga cīņa pret nelegālo migrāciju.

Pagājušajā ceturtdienā 13. Saeima atbalstīja lēmumprojektu par obligātā iepirkuma komponentes (OIK) atcelšanu. Ekonomikas ministrijai (EM) steidzami jāizstrādā normatīvie akti, lai valsts atbalstu subsidētās elektroenerģijas ražotājiem atceltu jau no šā gada 31. marta. Par šo dokumentu līksmā, skurbā dejā apkampās gan pozīcija, gan opozīcija. OIK atcelšanas autortiesības ir Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS), kurai nākamajā valdībā vieta nav paredzēta, tomēr tās lielākā naidniece Jaunā konservatīvā partija (JKP) un arī deputāti no citām partijām ZZS piedāvāto lēmumu atbalstīja.

«Sen atpakaļ ākstoties izšāvu visu aptveri pa ievainotu sivēnu, kurš pēc tam aizskrēja pilns ar svinu. Beigtu atradu tik otrā dienā,» stāsta kāds mednieks. Cits pierāda ieroča nepieciešamību: «Tas, ka te dažiem ir viedoklis, ka stobru ikdienā nevajag... pagaidiet mazliet, cienītie, un tad jau paši sapratīsiet.» Vēl kāds uzliela sevi: «Pirmais bija jenots desmit gadu vecumā.» Ir arī lepnuma nots: «Šī ir pirmā lidojoša pīle, kuru nomedīja Kristians (šobrīd četrpadsmit gadu vecs)! Lielākais kaifs bija to redzēt! Pats grāvim pāri skrēju pakaļ medījumam!» Taču dažiem kaut kas nešķiet pareizi: «To mēs ļoti labi redzam, kādi frukti pēdējā laikā dabūja mednieka apliecību. Lielākai daļai par medību ētiku un morāles normām nav pat nojausmas.» Vēl kāds stāsta par vizīti pie daktera, kam jāpārbauda mednieka spēja būt adekvātam: «Psihiatrs Rīgā uz mani knapi paskatījās – kā viņš var zināt, ka man nav aizbraucis jumts?»

Šonedēļ tika prezentētas Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) iespējamās jaunās telpas Mārstaļu ielā. Iespējams, par šo faktu vajadzētu gavilēt, tomēr, zinot šī muzeja katastrofālo nedienu ķēdi, kas bija sākusies, vēl pirms šo rindu autors ap 2000. gadu ienāca kultūras žurnālistikā, nekādas sajūsmas dziesmas nedziedāšu. Lai nu vispirms notiek reāli darbi. Ja muzejs tiešām saņems labas un kvalitatīvi izremontētas telpas, tad tiešām būs vērts iedzert šampanieti.

ZZS sola būt spēcīga opozīcija. Lai tā notiktu, viņiem pašiem kā politiskam spēkam jāatgūst pārliecība pēc smagā zaudējuma Saeimas vēlēšanās. Pagaidām viņi turpina visiem stāstīt par Maradonas «Dieva roku». Proti, par to, ka vēlēšanās uzvarētāji lietojuši negodīgus paņēmienus – solījuši to, ko nevar pildīt, tāpēc viņu uzvara nav tāda kā īsta.

Vārdus «jaunie laiki» es uztveru ļoti nopietni. Ja jau mūsu politiķi šos vārdus palaiduši gaisā, tad es gribētu redzēt Latvijas situācijā projicētu, gan teorētisku, gan praktisku to pamatojumu. Tukša plātīšanās ar šiem vārdiem man pretīga. Jo vairāk tāpēc, ka XX gadsimts bija visai smags un jaunie laiki arī var būt gan labi, gan bēdīgi. Es tik vien kā gribu zināt, kādus «jaunos laikus» mums piedāvāja dažas partijas. Vai šo laiku definīcija taps redzama topošās valdības deklarācijā? Stipri šaubos.

Aizvadītā gada nogali daļa Latvijas ļaužu pavadīja ziņkārīgā tīksmē par to, ka «beidzot» tiek publiskoti lielākie PSRS VDK noslēpumi – aģentu kartītes.