Boļševistiska atrauga Levita aizstāvībai
Viens no izcilākajiem staļinisma ekonomikas pētniekiem, Hjūstonas universitātes profesors Pols Gregorijs (Paul Roderick Gregory) darbā The Political Economy of Stalinism norādīja uz vienu savdabīgu padomju ekonomikas paradoksu.
Matemātikas modelēšanas rezultāti pārliecinoši pierādīja, ka centralizētas plānošanas sistēma nevar eksistēt ilgstoši. Jo lielāks ir ekonomikas dalībnieku un ražojamo preču apjoms, jo ātrāk šādai sistēmai ir jānonāk haosa apstākļos, jo tirgus ekonomika ir ne tikai preču un pakalpojumu apmaiņas platforma, bet tā vienlaikus rada milzīgu informācijas daudzumu par to, kādas ir vajadzības, kā pietrūkst, kādas ir minimālās izmaksas utt.
Bez tirgus ekonomikas ģenerētā informācijas apjoma centralizētas plānošanas sistēmā nav iespējams paredzēt un operatīvi reaģēt uz straujām pieprasījuma izmaiņām utt. Taču, pretēji teorijai, padomju sistēma funkcionēja ļoti ilgstoši un laiku pa laikam demonstrēja pat izcilus izaugsmes rezultātus. Kā tas bija iespējams?
Pols Gregorijs pierādīja, ka padomju sistēma varēja funkcionēt ļoti ilgstoši tāpēc, ka izmantoja, no tirgus ekonomikas viedokļa, otršķirīgus informācijas avotus. Viens no šādiem informācijas avotiem bija darbaļaužu un inteliģences vēstules. Vēstulēs atrodamā informācija par trūkumiem un nepilnībām tika izmantota, lai sagatavotos pieprasījuma maiņai un saprastu sabiedrības noskaņojumu, tās vajadzības, lai svarīgāko vajadzību apmierināšanu operatīvi integrētu centralizētas plānošanas sistēmā. Tāpēc padomju sistēmā boļševiku partija pieprasīja no zemākā pārvaldes līmeņa vadītājiem ņemt vērā darbaļaužu un inteliģences vēstules. Tā bija svarīga forma, ar kuras palīdzību nedemokrātiska un autoritāra sistēma nogludināja asumus attiecībās ar sabiedrības vairākumu.
Ņemot vērā darbaļaužu vēstuļu svarīgumu, kad bija jāparāda un jāpierāda, ka kādu boļševiku ideoloģisko kampaņu atbalsta sabiedrība, varas pārstāvju uzdevums bija saorganizēt darbaļaužu un inteliģences vēstules. Kompartijas vadība deva uzdevumu, un sabiedrībā pazīstamas slavenības parakstīja vēstules, atbalstot padomju militāristu propagandas kampaņu par mieru starp tautām vai nosodot kādu personu (piemēram, Borisu Pasternaku, Aleksandru Solžeņicinu u.c.), kas bija konfliktā ar padomju sistēmu. Uz kompartijas inspirētu «darbaļaužu un inteliģences» vēstuļu pamata demokrātijas imitācijā, viena kandidāta vēlēšanu imitācijā teritoriālajos vēlēšanu apgabalu sarakstos tika iekļauti kompartijas politbiroja locekļi un citi varas nomenklatūras pārstāvji. Iniciatīva uzaicināt PSKP ģenerālsekretāru balotēties no kāda teritoriāla iecirkņa nāca it kā no darbaļaužu un inteliģences parakstītas vēstules. Autoritārā sistēmā darbaļaužu un inteliģences vēstules bija demokrātijas surogāts, kā savdabīgs apliecinājums, ka boļševiku diktatūras lēmumiem ir visas sabiedrības atbalsts.
Demokrātija un pilsoņu brīva gribas izpausme bija liegta, tāpēc to aizvietoja ar demokrātijas surogātiem, kur redzama vieta bija darbaļaužu un inteliģences kolektīvajām vēstulēm.
Zemēs ar patiesi demokrātisku iekārtu demokrātijas surogāti nav vajadzīgi. Zemēs, kuru pilsoņiem ir demokrātiskās brīvības, pilsoņi savu gribu izsaka tiešās vēlēšanās vai referendumos.
Izskatās, ka Latvijā varas elite saprot, ka tā ir tik ilgstoši darbojusies pret sabiedrības interesēm, ka var saglabāt varu, tikai demokrātiju aizvietojot ar pseidodemokrātiskiem surogātiem. Latvijā referendumu slieksnis ir izveidots tā, lai tos pēc iespējas nepieļautu. Latvijā Valsts prezidentu neievēlē tiešās un demokrātiskās visas tautas vēlēšanās, bet to izvēlas šaura politiska kliķe utt. Lai attaisnotu varas nevēlēšanos pieļaut prezidenta demokrātisku izvēli, Latvijā jau ir atjaunota vecā boļševiku metode un brīvas prezidenta vēlēšanas aizvieto ar demokrātijas surogātiem. Atkal slavenību kolektīvās vēstules Latvijā ir tautas demokrātijas vietā.
Ja Egils Levits ir patiešām tik ideāls valstsvīrs, kā to aprakstīja slavenību kolektīvās vēstules autori (un jo īpaši dzejniece Māra Zālīte: «Spīdums, kas šai zvaigznei piemīt, ceļas no dziļas inteliģences, no izcilas izpratnes par Latvijas vietu un lomu Eiropas un pasaules kontekstā. .. Mana pārliecība ir, ka viņš spētu visus putnus, kam nošļukuši knābji, ar savu lielo ticību Latvijas valstij un latviešu nācijai atkal celt spārnos.»), tad viņš nekavējoties norobežotos no tā šķebinošo un nekritisko glaimu ūdenskrituma, kas tagad gāžas pār Egila Levita personību. Ja iespējamais - koalīcijas partiju un biedru grupas bīdītais - Valsts prezidenta amata kandidāts mierīgi uztver šo glaimu masu un, izriezis krūtis, uz slavinājumiem par «zvaigznes spīdumu» apgalvo: «Jā! Tāds es esmu!», tad ir jautājums, vai patiešām Latvijai kā Valsts prezidents un Nacionālo bruņoto spēku virspavēlnieks uz nākamajiem četriem gadiem ir vajadzīgs cilvēks, kuru apreibina slavinājumi un kurš ir kārs pēc šķebinošu glaimu straumes?