Bojā gājušo skaitu var un vajag samazināt
 
©F64 Photo Agency

Pagājušo sestdien Rīgā uz Bolderājas šosejas notika kārtējā traģiskā autoavārija. Pie Voleriem sadūrās Volkswagen mikroautobuss un 3. maršruta autobuss. Pēc sadursmes mikroautobuss, kurš bija iebraucis pretējā braukšanas joslā, pārvērtās lūžņu kaudzē, un divi tā pasažieri gāja bojā.

Minētajā ziņā ir vairākas lietas, uz kurām jāvērš uzmanība un kuras lasītāju var maldināt. Pirmkārt, civilizētā valstī šādas traģēdijas nedrīkst tikt uztvertas kā «kārtējās». Avārijai pilsētas teritorijā ar diviem bojā gājušajiem jābūt nevis «kārtējai», bet gan «ārkārtējai». Diemžēl Latvija pēc autoavārijās bojā gājušo skaita uz 100 000 iedzīvotāju ar 10,0 ir vienā no pēdējām vietām ES. Mazliet sliktāki rādītāji ir vienīgi Polijai un Lietuvai. Salīdzinājumam - Zviedrijā gada laikā ir 2,8 bojā gājušie uz 100 000 iedzīvotājiem, Vācijā - 4,3, Somijā - 4,8, Igaunijā - 7,0. Mums ir uz ko tiekties, un šis mērķis, - samazināt bojā gājušo skaitu vismaz uz pusi (līdz 5,0) - ir pavisam reāli sasniedzams. Kādā veidā?

Nosaucot ceļu uz Bolderāju par šoseju, sabiedrība tiek maldināta. Pilsētas teritorijā nekādu šoseju nav un nevar būt. Ja vien braukšanas joslas pretējā virzienā nav nodalītas ar barjerām vai apstādījumu zonu. Kāds labs paziņa, izdzirdot par šo avāriju, nošausminājās un piebilda: «Vai tad tiešām viņi nevar to ceļu tur paplašināt, lai cilvēki varētu normāli izbraukt?» Pieļauju, ka šāda domā iešāvās galvā ne vienam vien. Taču tieši šāda domāšana mums neļauj samazināt bojā gājušo skaitu, kas pēdējā laikā vairs neuzrāda tendenci kristies, jo, kā liecina pasaules prakse, ceļu paplašināšana vai tamlīdzīga «uzlabošana» nedod vēlamo efektu.

Kampaņas pret braukšanu dzērumā, par piesprādzēšanos utt. savu ir panākušas, taču to spēkos nav samazināt bojā gājušo skaitu līdz attīstīto valstu līmenim. Autovadītāju apzinīguma celšana, sodu bardzība, autoparka modernizācija avāriju skaitu samazina, taču tikai līdz noteiktai robežai. Lai notiktu tālāka satiksmes drošības uzlabošanās, ir jāveic pāreja citā kvalitatīvā līmenī.

Jebkurš autovadītājs ir tikai cilvēks, un cilvēkam ir tendence kļūdīties. Viņš var 99 reizes izdarīt visu pareizi, bet vienā liktenīgajā reizē izdarīt kļūdu. Uz mirkli aizdomāties, tikt nejauši iztraucēts un... Pat ja viņš visu izdara pareizi, nav garantijas, ka nekļūdās pretimbraucējs. Kļūdīšanās faktoru ne tikai nedrīkst izslēgt, bet ar to jārēķinās kā ar neizbēgamību. Tāpēc uzsvars ir jāliek nevis uz autovadītāju «audzināšanu», bet gan uz infrastruktūras uzlabošanu. Ceļiem jābūt maksimāli drošiem.

Te sākas galvenā problēma, jo drošāki ir tādi ceļi, pa kuriem nebrauc ātri (runa nav par automaģistrālēm). Turklāt ne tikai tāpēc, ka ir ātrumu ierobežojošā zīme, bet gan tāpēc, ka pa to fiziski nemaz nevar braukt ātri. Diemžēl vairumam Latvijas autobraucēju attieksme pret tā dēvēto satiksmes mierināšanu (lēnināšanu) ir noraidoša. Viņiem pašiem šķiet, ka viņi brauc kā dievi. Kāpēc man jācieš visādu mudaku dēļ, kuri neprot vai negrib normāli braukt, skan neapgāžams pretarguments. Viņi ir pārliecināti, ka, jo ērtāka (un ātrāka) braukšana, jo labāk. Brauktuves sašaurināšana pirms krustojumiem, drošības saliņas uz gājēju pārejām, ceļu speciāla izlīkumošana, seguma reljefošana un citi pasaulē plaši lietoti satiksmes mierināšanas paņēmieni, viņuprāt, ir pārgudru kaitnieku speciāli izgudroti jociņi viņu ikdienas dzīves apgrūtināšanai. Patiesībā šie «jociņi» ir viņu dzīvības, veselības un dzīves miera glābšanai, jo jebkura satiksmes negadījuma smagums ir proporcionāls braukšanas ātruma kvadrātam avārijas brīdī.

No jauna velosipēds mums nav jāizgudro. Attīstītā pasaule visu to, par ko satraucamies tagad, savā laikā jau ir izgājusi un nonākusi pie vienīgā pareizā secinājuma. Proti, ja ceļu negadījumos ir augsts bojā gājušo īpatsvars, tad pie tā nav vainīgi tikai neapzinīgi autovadītāji, bet arī ceļu infrastruktūra, kura šos negadījumus nenovērš vai vismaz nepadara mazāk bīstamus. Tāpēc CSDD būtu mazāk līdzekļu jātērē sociālajām kampaņām, bet vairāk jādomā par ceļu infrastruktūras modernizāciju, kas, teiksim, Rīgā ir Eiropai neraksturīgi arhaiskā līmenī. Lai kā tas daudziem nepatiktu, tikai padarot ceļus tādus, pa kuriem «grūti ieskrieties», varam būtiski samazināt bojā gājušo skaitu un šajā rādītājā attālināties no bijušo PSRS republiku līmeņa un tuvoties Ziemeļeiropas līmenim.